Izlasījis žurnālista V. Auzāna rakstu «Bauskas Dzīves» 3. maija numurā «Strādāt nav atļauts», nolēmu izteikties par tajā minētajām problēmām.
Izlasījis žurnālista V. Auzāna rakstu “Bauskas Dzīves” 3. maija numurā “Strādāt nav atļauts”, nolēmu izteikties par tajā minētajām problēmām.
Žurnālista nostājai dažviet piekrītu, citur ne. Pats esmu skolas gados malku nesis, klasi mazgājis, kopgaldā un garderobē dežurējis, protams, kolhozos bietes rāvis, akmeņus lasījis, ābolus un aronijas novācis. Esmu to visu darījis, un nekas slikts man no tā nav noticis.
Legāla stundu kavēšana
Kolhozu vairāk nav, privātsaimniecībās tādi strādātāji nav vajadzīgi, tā kā šādu darbu mūsdienu bērniem nav. Dežūru neatļaušanu uzskatu par kārtējo mūslaiku pārspīlējumu. Tajā pašā laikā krietni vairāk tiek pārvērtēta šo dežūru it kā audzinošā nozīme. Atceros – savulaik dežūras kopgaldā un garderobē bija viens brīnišķīgs, legāls stundu kavēšanas veids. Šo dežūru grafiki bieži vien tika pieskaņoti kontroldarbu grafikam.
Bija arī toreiz klasēs manikīrētas meitenītes, kas apmaiņā pret klases mazgāšanu izpildīja klases biedriem mājas darbus. Bija arī “manikīrēti” zēni, kas maksāja citiem naudu, lai nebūtu jādežurē kopgaldā. Arī pats skolas gados ar dežūrām ēdnīcā esmu glābies no pēkšņiem matemātikas kontroldarbiem. Tomēr izaudzināt visus par labiem cilvēkiem tikai ar dežūrām vien nav iespējams. Galu galā, ja tās visus tik ļoti audzināja, visas pasaules pozitīvās īpašības iemācīja, tad no kurienes mūsdienās tik daudz dzērāju, slaistu, ģimeņu pametēju?
Vai ieaudzinās lepnumu?
Nupat, šķiet, parādījies vēl viens jaunums – vajadzēšot skolas formas. Tad atkal tikšot audzinātas viscildenākās īpašības – disciplīna, lepnums par skolu, kas tik vēl ne. It kā tā visa nebūtu bijis un nebūtu gūta pavisam pretēja pieredze. Pats līdz 6. klasei mācījos tik brīnišķīgajos formu laikos un ļoti labi atceros, kā bija ar disciplīnu, lepnumu, mobilizēšanu utt.
Krietni vairāk kā kaut kādām muļķībām par dežūru un formu “audzinošo” nozīmi, manuprāt, būtu jāpievēršas svešvalodu mācīšanai. Ja jau esam Eiropas valsts, tad pamatskolā abām apgūstamajām svešvalodām jābūt Eiropas valodām, kaut kāda trešā vai ceturtā varētu būt skolas iespēju un audzēkņu izvēles lieta. Savukārt vidusskolās jābūt trim obligātām Eiropas valodām, rajonu centru un Rīgas skolās būtu jānodrošina vēl kādu divu svešvalodu izvēles iespēja. Starp citu, kāda ir situācija rajona mācību iestādēs šajā jomā? Vai tiešām franču valodu var apgūt tikai 1. vidusskolā? Tā, manuprāt, ir problēma, par kuru patiesi jāuztraucas. Vecākiem, skolēniem, žurnālistiem jāpieprasa franču, spāņu, zviedru, itāliešu, dāņu valodas apguves iespējas.
Valodu zināšanas ir citu iespēju sākums, bet skolas formas un dežūras ir tikai muļķības. Manis dēļ lai dežūras ir, nekas slikts no tām nenotika un nenotiks. Bet tad lai atklāti pasaka, ka tā ir naudas taupīšana. Ar pasaules pozitīvo īpašību ieaudzināšanu ne dežūrām, ne skolas formām nekāda sakara nav bijis un nebūs.
