Pašlaik Latvijā strādā ap 40 brīvprātīgo no dažādām Eiropas valstīm. Daļa no viņiem 30. jūnijā un 1. jūlijā Bauskā ciemojās pie itālieša Alesandro Imbordžia, kurš strādā bērnunamā «Annele».
Pašlaik Latvijā strādā ap 40 brīvprātīgo no dažādām Eiropas valstīm. Daļa no viņiem 30. jūnijā un 1. jūlijā Bauskā ciemojās pie itālieša Alesandro Imbordžia, kurš strādā bērnunamā “Annele”.
Vecāki nesaprot
Sastaptie jaunieši ir gan ar universitātes, gan vidusskolas izglītību. Atšķirībā no Latvijā ierastā, kad tūlīt pēc vidusskolas atestāta saņemšanas vairums cenšas iestāties augstskolā, citās Eiropas valstīs jaunieši atvēl sev laiku pārdomām, lai izlemtu, ko īsti studēt.
Tieši tā izdarījusi Maria no Vācijas, kura kopā ar turku puisi Muratu strādā un dzīvo Aucē. “Man nebija viegli to izskaidrot vecākiem. Kad teicu, ka vēlos strādāt par brīvprātīgo un man būs darbs mazā pilsētiņā Latvijā, viņiem šķita, ka esmu slima. Ceļojot pa Latviju un Baltijas valstīm ar draugiem, esmu uzzinājusi un redzējusi daudz vairāk, nekā tas būtu iespējams dažu dienu ceļojumā,” atzīst Maria.
Gribējies mukt
Francūziete Blondī ir 22 gadus veca, studējusi vēsturi, pašlaik izmanto akadēmisko atvaļinājumu. Uz Latviju viņa braukusi tāpēc, ka vēlējusies pārdomāt, vai izvēlētais studiju lauks ir īstais. “Tērvetes sociālās aprūpes centrā esam divas brīvprātīgās – es nodarbojos ar bērniem, Andrea no Vācijas palīdz veciem cilvēkiem. Sākumā bija grūti pierast, ka Latvijā cilvēki ir noslēgti, nav viegli ar kādu sadraudzēties,” stāsta Blondī.
Vācietei Andrea ir 20 gadu, viņa beigusi vidusskolu un sociālās aprūpes centrā “Tērvete” gādā par veciem cilvēkiem. Viņa atzīst, ka pēc pirmajām divām nedēļām gribējies mukt prom. Taču tagad ar vecīšiem ir sadraudzējusies. “Trakākais bija valodas nezināšana. Man bija teikts, ka Latvijā daudzi jaunieši zina angļu, bet vecie cilvēki – vācu valodu. Tomēr izrādījās, ka Tērvetē tā nav. Nesapratu, ko viņi grib, un viņi nezināja, kā man to pateikt,” tā Andrea.
Ir gādīgs un atbildīgs
Valodas nezināšana radījusi arī pārpratumus. Itālietis Alesandro bērnunamā “Annele” vienas grupiņas audzēkņus pirmajās dienās pamanījies atstāt bez vakariņām, stāsta viņa mentors Jānis Seržāns. Alesandro zēniem vaicājis: “Zupa – jā? Zupa – nē?” Tā kā atbilde nesekoja, Alesandro secinājis, ka vakariņas nav vajadzīgas. Pēc tam gan viss noskaidrots un audzēkņi bez ēdiena nepalika.
“Anneles” direktore Lilita Grāvīte stāsta, ka puisis ar audzēkņiem pagūst būt visur. “Alesandro ir vedis bērnus ciemos pie vecākiem, kuri ir cietumā, tikties ar brāļiem un māsām citās iestādēs. Viņš ļoti interesējas par “saviem” bērniem, ir gādīgs, rūpīgs, atbildīgs. Jūlija sākumā pie Alesandro ciemojās tētis un mamma, kuri daudz Latvijā redzēja sava dēla acīm,” stāsta L. Grāvīte.
Pārbaudījums dzīvei
Programma “Jaunatne” dod iespēju Eiropas jauniešiem no 18 līdz 25 gadu vecumam reizi mūžā strādāt par brīvprātīgajiem kādā citā Eiropas Savienības valstī. Darbības jomas ir dažādas un atkarībā no izvēlētā projekta darbs var būt saistīts ar bērniem, jauniešiem, veciem cilvēkiem, invalīdiem, bezpajumtniekiem, migrantiem, bezdarbniekiem, vietējo sabiedrību.
Bauskas rajonā Eiropas brīvprātīgos divu gadu laikā regulāri piesaistījusi Bārbeles pašvaldība. Arī bērnunamā “Annele” Alesandro nav pirmais brīvprātīgais. Tomēr jāatzīst, ka citi rajoni ir daudz aktīvāki Eiropas Savienības programmas “Jaunatne” izmantošanā. Piemēram, Dobeles rajonā ir četri brīvprātīgie.
Ceraukstes pagasta padomes sociālā darbiniece Inese Kalniņa un Stelpes pagasta bāriņtiesas locekle Kristīne Rulle atzīst, ka gribētu uzaicināt brīvprātīgo strādāt savā pašvaldībā. “Esmu to sīki un smalki izrunājusi ar bārbelieti Renāru Manuilovu, kurš pats bijis brīvprātīgais. Ir padomā, kur brīvprātīgais Ceraukstē varētu dzīvot. Žēl tikai, ka mums nav tāda centra, kur jaunietim varētu piedāvāt darbu,” tā Inese. Projektu brīvprātīgā piesaistīšanai gatava rakstīt arī Kristīne Rulle.
***
Informācija
– ES programma “Jaunatne” finansē ceļa izdevumus turp un atpakaļ izvēlētā laika posmā (no sešiem līdz 12 mēnešiem), dzīvošanu, apdrošināšanu, valodas un darba iemaņu apmācību, ēšanu un kabatas naudu.
– Brīvprātīgā uzņēmējam jānodrošina mītnes vieta, vēlams atsevišķs dzīvoklis, un nodarbošanās.
