Darba grafiks man bija iekārtots tā, ka sestdien, 7. jūlijā, visu dienu strādāju. Apmeklēju daudzus vēlēšanu iecirkņus Bauskā un rajonā.
Darba grafiks man bija iekārtots tā, ka sestdien, 7. jūlijā, visu dienu strādāju. Apmeklēju daudzus vēlēšanu iecirkņus Bauskā un rajonā. Kā jau bija paredzams, uz tautas nobalsošanu ieradās galvenokārt tie, kas vēlējās paust atbalstu Valsts prezidentes nostājai un izteikt neapmierinātību ar valdības darbu. Līdz ar to visu dienu neviļus nācās kontaktēties ar cilvēkiem, kuri bija diezgan vienādi domājoši. Tas radīja dienai emocionālu nokrāsu, noteikti jau arī iluzoru priekšstatu, ka tautas nobalsošana beigsies ar labvēlīgu rezultātu. Taču jau vakara ziņu raidījumos izskanēja prognozes, ka referendumā, visticamāk, netiks savākts nepieciešamais balsu skaits.
Pirmajā brīdī pat jutos dīvaini. Visu dienu dzirdēju vienas pozīcijas pārstāvjus, bet izrādās – daudz vairāk ir tādu, kuriem politiskie procesi valstī un demokrātiskās iekārtas sniegtās iespējas ir vienaldzīgas. Kaut gan bija skaidrs, ka referendums ir izgāzies, piecpadsmit minūtes pirms desmitiem steidzos uz sava pagasta vēlēšanu iecirkni, lai veidotu reportāžu par referenduma dienas noslēgumu un nobalsotu. Tas man bija svarīgi, jo uzskatu to par savu pilsoņa pienākumu.
Pirms došanās balsot noklausījos prezidentes atvadu runu televīzijā. Jāteic, psiholoģes, arī filoloģes talantu Vaira Vīķe-Freiberga prata likt lietā līdz pat pēdējam runas teikumam. Vienkārši, sirsnīgi un pārdomāti vārdi, kas noteikti sasniedza adresātu. Saprotot, ka ne jau viss prezidentes astoņos darba gados bija ideāli, jāatzīst, sava publiskā tēla spodrināšanā viņai desmit ballu sistēmā varētu likt deviņi ar krustu.
Zīmīgi, ka pēc prezidentes atvadu runas, dodoties uz vēlēšanu iecirkni, vēlā vakara stundā debesīs virs savas mājas pamanīju varavīksni. Pēdējie saulrieta stari sadurā ar drūmajiem mākoņiem pamalē radīja šo septiņu krāsu brīnumu. Lūk, vēl viena jauka, simboliska sakritība, katrs to var tulkot, kā vien vēlas.
Svētdienas rītā, kad braucu uz darbu, automobilī paņēmu kādu stopotāju. Sākot sarunu, vīrs atzina, ka iepriekšējā dienā strādājis līdz desmitiem vakarā. Viņam esot darbs maiņās, arī svētdien jau astoņos no rīta jābūt objektā. “Tādu kā es, kuri nevarēja un neaizgāja uz referendumu, noteikti bija ļoti daudz. Taču nekādas jēgas tāpat nebūtu no tā, vai es būtu gājis vai ne. Nekas jau no tā nemainās,” savus secinājumus par politiku izteica mans līdzbraucējs.
Savā ziņā vīram taisnība. Nākamais rīts atausa tāds pats kā visi iepriekšējie. Sākusies jauna darba nedēļa, un tās šķietami sīkās nianses, ka valsts pirmā amatpersona vairs nav VVF, bet gan VZ, ka referendumā 450 tūkstoš vietā piedalījās tikai 330 tūkstoš vēlētāju, ikdienas ritmu nemaina. Katrs no mums paliek savā vietā – darbā, pelnītā atpūtā, dīkdienībā.
Laika rats griežas, politiķi turpina bīdīt savas lietas, tauta gaužas par bezjēdzīgu un korumpētu varas eliti. Vai mums, referendumā “par” pateikušajiem, ir tiesības ko pārmest tiem, kuri 07.07.07. piepildīja ar citiem darbiem un izklaidēm, nevis politisko procesu ietekmēšanu? Mums nav tādu likumisku tiesību. Bet morālu?
