Viņa ieslēdz atskaņotāju, uzliek arābu mūziku un aizsteidzas. Pēc brīža, zvārgulīšiem šķindot, atgriežas vēderdejotājas kostīmā.
Viņa ieslēdz atskaņotāju, uzliek arābu mūziku un aizsteidzas. Pēc brīža, zvārgulīšiem šķindot, atgriežas vēderdejotājas kostīmā. Noslēpumaina, neizdibināma, ļoti skaista. Es un kolēģis fotogrāfs esam ieradušies Bauskas pilsētas slimnīcas ginekoloģes Ļubovas Lapiņas dzīvoklī Iecavā, lai runātu par mākslu. Piepeši mani intervijai iepriekš sagatavotie jautājumi it kā zaudē jēgu. Daktere Lapiņa šķiet pārāk ekstravaganta, turklāt aizraušanās ar gleznošanu ir tikai viena no viņas radošajām izpausmēm.
Pirms kāda laika, esot kopā ar paziņu, ieraudzīju āfrikāniskās noskaņās gleznotu dekoratīvu akvareli. Uzzinājusi, ka autore esat jūs, brīnījos. Agrāk domāju – ārsti aizraujas vienīgi ar klasiskās mūzikas koncertiem, operu un gleznu izstāžu apmeklēšanu. Manā jaunībā gan bija viens netipisks piemērs – ārsts Raimonds Ginters, kurš gleznoja brīnumainus akvareļus, likās, it kā krāsas plūstu, tikai viņa skatiena vadītas.
– Es negleznoju. Spēlējos ar krāsām un papīru savam priekam, ļaujos impulsiem un izjūtām. Esmu ļoti aizrāvusies ar franču impresionismu. Vairākums manu kompozīciju ir variācijas par šo tēmu. Man ir pietiekami augsts paškritikas slieksnis, lai neuzskatītu sevi par mākslinieci. Mani nemaz neinteresē citu cilvēku spriedumi un vērtējumi, jo negleznoju izstādēm vai sevis apliecināšanai. Jā, protams, ir noticis izņēmums, jo vakar, 10. jūlijā, salonā “Meistars Gothards” Bauskā tika atvērta manu darbu ekspozīcija, bet tā nepavisam nav mana iniciatīva. Ārkārtīgi inteliģentā un ļoti korektā sieviete Indra Liepa, ar kuru iepazinos, meklējot darbiem rāmīšus, mani pierunāja, bet es vēlreiz uzsveru – spēlējos, nevis gleznoju publikai. Man tas gluži vienkārši patīk. Es visu daru nepareizi. Ienāku viesistabā, apguļos uz vēdera un strādāju. Citreiz brīvdienā sāku gleznot no rīta un attopos tikai vakarā. Izmantoju akvareli un guašu. No eļļas krāsām man asaro acis, tādēļ negribu apzināti sarežģīt dzīvi.
Nesen, viesojoties mājā, kuras saimniecei pieder laba, teicami izvietota mākslas darbu kolekcija, pamanīju neparastu gleznu. Tā bija jūsu kompozīcija “Roze” zeltainā rāmītī uz ķīniešu hieroglifu fona.
– Labi, ka pie mums nav ķīniešu valodas pratēju, jo hieroglifi ir mana brīva interpretācija. Tas jau bija kaut kas līdzīgs pasūtījumam. Kolēģes dēls gatavojās atgriezties no eksotiskas Austrumu zemes, mammai gribējās, lai mājās viņu sagaidītu asociācijas. Šī vēlme man bija ļoti saprotama.
Priecājos, ka gleznas īpašniecei šis darbiņš patīk. Mājās pie sienas man ir otra variācija par rozes tēmu, tiesa, citādā tonalitātē ieturēta.
Bauskas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vestibilā skatienu saista maiga kompozīcija impresionisma stilā – sieviete ar saulessargu un mazu bērniņu. Šajā interjerā glezna šķita ļoti iederīga. Es prātoju, kas varētu būt autors, bet tagad šo darbu redzu jūsu dzīvoklī.
– Manuprāt, glezna pēc impresionista Ogista Renuāra darba motīviem vestibilā patiešām labi izskatās. Arī manam kolēģim ķirurģijas nodaļas vadītājam tā šķita. Pēc personālizstādes šis darbs tiks novietots iepriekšējā vietā. Vēl esmu nolēmusi slimnīcas dzemdību nodaļai uzdāvināt speciāli gleznotu kompozīciju. Tajā ir redzama sieviete pie bērna šūpulīša. Sižets nav manis izdomāts, tas pieder franču 19. gadsimta māksliniecei Bertai Morizo – vienīgajai sievietei impresionistei. Un tomēr mans vismīļākais gleznotājs ir Ogists Renuārs. Viņa darbu vērošana ir īsts iedvesmas un prieka avots. Renuāru es varētu citēt bez apstājas. Viņa atziņa “Pasaule ir Dieva paradīze” ir manas dzīves vadmotīvs.
Kad jūs savu materiālu publicēsit, es jau būšu kļuvusi par vīramāti, jo mans dēls un viņa burvīgā meitene Līva 7. jūlijā apprecējās. Es ļoti mīlu Līvu (mana meita pat varētu justies greizsirdīga). Vedeklai piemīt apbrīnojams talants, arī mākslas izglītība Līvai ir laba. Taču viņa pret to izturas neitrāli. Ja man būtu tādas spējas!
Bet jūs taču nenoliegsit, ka neesat palikusi ārpus dievišķās providences? Gleznojat, pati šujat sev austrumnieču tērpus, meklējat mūziku, dejojat vēderdejas, apgūstat flamenko, daudz lasāt, esat mīlēta. Pat savai sunītei veidojat kostīmus.
– Manam pūdelim – Princesei Gabriēlai – jau ir 15 gadu. Viņai salst. Gabriēlai kostīmi patīk, viņa labprāt tajos pozē. Es varētu uzrakstīt veselu romānu, kā mēs savulaik ceļojām, kucei piemērotu, augstdzimušu vīru meklējot. Manā mīļotajā Sanktpēterburgā Gabriēla, ienākot pārtikas veikalos, sāka pārvietoties uz divām pakaļķepām. Cilvēki man vaicāja, vai abas esam no cirka atbraukušas. “Nē, no Latvijas!” vēsi atbildēju. Princesei Gabriēlai ir nopietni ciltsraksti, tādēļ mana uzturēšanās Pēterburgā bija pilnībā pakļauta suņa interesēm. Un tad piedzima burvīgi mazulīši, ko atdevām labiem cilvēkiem.
Tas ir ļoti mīļi, bet man grūti iedomāties, kā jums izdodas nošķirt darba problēmas no pilnasinīgas dzīves, kam ļaujaties, ko pati režisējat?
– Vai mēdzat sev dažreiz pajautāt, kāpēc mēs visi esam atnākuši šajā pasaulē? Kāpēc Dievs mūs ir radījis? Vai tad katram no mums nav svarīgāka virsuzdevuma par rutīnas pienākumiem? Dievs mūs ir sūtījis, lai pārbaudītu grūtībās un pēc tam iemācītu novērtēt pozitīvo. Viņa gribu mēs paši sabojājam ar ambīcijām, paviršu attieksmi, žēlošanos. Bet dzīve ir neizsakāmi skaista, ticiet man!
***
Viedoklis
Lidija Altberga, Bauskas slimnīcas terapijas nodaļas vadītāja:
– Kolēģe Ļubova ir daudzpusīgs, apdāvināts cilvēks. Reizēm man šķiet, ka vēl īsti neesam šo personību iepazinuši. Viņa nebaidās sevi izpaust un apliecināt radošās jomās, ko mēs, pārējie, neuzdrīkstamies pārspīlētas pieticības dēļ. Zinu, ka Ļubova Lapiņa ir arī ļoti prasmīga ārste.
***
– Ārste Ļubova Lapiņa ir dzimusi Ukrainas pilsētā Viņņicā.
– Beigusi Medicīnas akadēmiju Rostovā pie Donas.
– Bauskas slimnīcā strādā kopš 1989. gada.
