Noklausoties radioraidījumu par tūrismu Eiropas dienvidu zemēs, radās vēlēšanās turp nokļūt un redzēt Horvātijas dabas veidojumus un kontrastus.
Noklausoties radioraidījumu par tūrismu Eiropas dienvidu zemēs, radās vēlēšanās turp nokļūt un redzēt Horvātijas dabas veidojumus un kontrastus. Šopavasar tur biju un nu dalos ar laikraksta lasītājiem savos iespaidos.
27. aprīlī devāmies ceļojumā. Izbraucām ar tūrisma aģentūras “Ozolciems Tūre” autobusu no Rīgas. Vakarā jau bijām pie Čehijas robežas, nakšņojām viesnīcā Polijā. Nākamajā dienā turpinājām ceļu caur Čehiju, Austriju, Slovēniju un nokļuvām Horvātijas pilsētā Vodicē.
Pirmā ekskursija uz Splitu. Staigājām pa pilsētu. Gide rādīja un stāstīja par Romas impērijas laika pili, kas celta 3. gadsimtā, kad šeit uz dzīvi apmetās ķeizars Diokletians – saukts par “apsēsto uz celtniecību”. Pils no ārpuses izskatījās liela, varena, nesagraujama.
Atpakaļceļā apstājāmies Trogirā, apskatījām pilsētas vēsturisko mūra centru ar diviem vārtiem. Šai pilsētai vairāk par 2300 gadu, un to radījuši senie grieķi.
Nākamajā dienā braucām ekskursijā uz Krkas dabas parku skatīt Krkas upes dažādo tecējumu. Garā posmā tā veido saliņas, ūdenskritumus. Tur saaudzis daudz augu: kannas, citas puķes, ko pie mums dārzā un istabā audzē. Arī krūmi krāšņi ziedēja. Pa šīm saliņām ved koka laipa, tieši virs ūdens. Kad taka beidzas, sākas atkal liela, kuģojama upe.
Dienu vēlāk braucām uz Adrijas jūras dienvidu pērli – Dubrovniku. Pilsēta ierakstīta UNESCO kultūras mantojuma sarakstā.
Ekskursija no Trogiras notika ar kuģīti pa Adrijas jūru uz divām salām. Apskatījām un devāmies uz zivju pikniku. Mūs sagaidīja trīs horvāti pie jau klātiem galdiem, cienāja ar grilētām zivīm, limonādi un vīnogu tumšo vīnu. Pēc cienasta horvāti ar ģitārām sniedza koncertu, aicināja dejot. Vēlāk jūrā peldējāmies. Braucot prom, horvāti ar mūziku mūs pavadīja.
Pēdējās dienas rītā devāmies uz autobusu ar visām mantām un braucām uz Horvātijas Nacionālo parku – Plitvicas ezeriem. Sešpadsmit ezeriņi izvietojušies dažādos līmeņos, tie savienoti ar ūdenskritumiem. Gan ar kuģīti braucām, gan kājām gājām un beidzot – ar tūristu busiņu.
Horvātija sešās dienās ir apskatīta. Redzēti piltuvveida Dināru kalni, gan apauguši ar lapu kokiem un priedēm, gan arī kaili dolomītiežu atsegumu veidojumi. Ir arī līdzenumi, kā viņi saka – maizes klēts, jo tur audzē pārtikai vajadzīgo. Redzami karalaika postījumi – sagrautas mājas, sadeguši, nokaltuši koki, pat kara tehnika. Karš risinājies piecus gadus deviņdesmito gadu sākumā. No 1996. gada notiek tautsaimniecības atjaunošanas darbi, galvenokārt ceļu un māju celtniecība, tūrisma attīstība, kas ir peļņas avots.
Pilsētas izvietotas kalnu pakājēs, pie jūras. Raksturīgi, ka pilsētās un ciematos mājām ir sarkani dakstiņu jumti un baltas namu fasādes. Ēkas ir līdz trīs stāviem augstas – kā vasarnīcas. Skaisti izskatās starp zaļiem un augstiem lapu kokiem. Daudz tuneļu, jo ceļi dažviet ved cauri kalniem.
Astotās dienas vakarā bijām jau Slovēnijā, nakšņojām Postojnas pilsētā. No rīta gājām skatīt dabas brīnumu – Postojnas alas. Kopumā alas ir ap 20 kilometru garas. Mūs ar vilcienu tajās ieveda divu kilometru dziļumā. Ekskursija ilga pusotru stundu. Alās temperatūra nav augstāka par +8°, kaut gan ārpusē – ap +22°. No augšas pil ūdens, ir mitrs. Alas veidojušās pirms miljoniem gadu ar brīnišķīgām stalaktītu un stalagmītu zālēm. Sen, sen tur bijusi jūra. Veidojumi radušies, ūdenim tekot caur klintīm gadsimtiem ilgi.
Ceļš mājup, un desmitās dienas naktī sasniedzām Bausku.
DZ. LEVĀNE, pensionāre
