Norvēģijas Karalistes teritorija, izstiepusies gar visu Skandināvijas pussalas rietumu malu, ir vairāk nekā 324 tūkstoši kvadrātkilometru.
Norvēģijas Karalistes teritorija, izstiepusies gar visu Skandināvijas pussalas rietumu malu, ir vairāk nekā 324 tūkstoši kvadrātkilometru. Viena ceļojuma laikā visu Norvēģiju nav iespējams iepazīt, un vienā publikācijā redzēto nevar atklāt.
Uzmanību pievēršot dabas vērojumiem, par divās nedēļās šajā ziemeļu valstī piedzīvoto savos iespaidos ar “Bauskas Dzīvi” dalās Ivars Bogdanovs un Sandra Auzāne.
Miglas apmetnī
Dodoties uz Norvēģijas ziemeļiem, ikviena ceļotāja mērķis ir nokļūt Nordkapā – Eiropas tālākajā ziemeļu punktā. Autobusam traucoties uz priekšu, sānceļu kļūst arvien mazāk, līdz beidzot ir tikai viens kalnu ceļš, kas ievijas tunelī. Nav mērots nemaz tik daudz kilometru, taču brauciens bijis ilgs. Dažbrīd vienā pusē skatāma dziļa fjorda aiza, bet otrā slejas augsta klinšu siena. Pēdējos kilometrus brauciens ir kalnup, šķiet, – autobuss traucas mākoņos. Redzamība ir tikai pāris metru, vienīgais orientieris – baltās līnijas uz asfalta. Statistika liecina, ka Nordkapā gada laikā ir ap desmit saulainu dienu, simtiem tūkstošiem tūristu apkārtni skata, miglas un mākoņu ieskautu.
Izkāpjot no autobusa, pārņem nedaudz sirreālas izjūtas – nav zināms, cik ārā grādu, nevar pat saskatīt atrašanās vietu. Visapkārt miglas dūmaka. Izejot uz klints malas, joprojām neko nevar redzēt, atliek vien domās apjaust, ka šī ir īpaša vieta – Nordkaps. Pēkšņi miglas vāli pašķiras un skatienam paveras klints apveidi, lejā saskatāma jūra. Tas ir mirklis, kad aizgūtnēm klikšķ fotoaparātu slēdži, tiek meklētas skaistākās ainavas, līdz migla atkal visu ieskauj savā apmetnī. Šādi gaismas uzplaiksnījumi atkārtojas vairākas reizes. Var pat pagūt aiziet līdz klints kraujai un mirkli piesēst uz pašas pasaules malas. Nosalst rokas, sārtojas vaigi un degungals, līdz pienāk brīdis, kad laiks doties prom.
Sveiciens ar asti
Otra Ziemeļnorvēģijas “ekstra” ir vaļu safari. No Andenēses ostas ar nelielu kruīza kuģi tūristus ieved vairākus kilometrus jūrā. Ir jāsasniedz apmēram kilometru dziļa ieplaka, kurā uzturas ap 80 kašalotu – lielāko zobvaļu.
Kuģis piestāj, un braucēju uzdevums ir vērot bezgalīgo, viļņojošo jūras plašumu. Kādā brīdī virs ūdens cita pēc citas izšaujas strūklakas – kašalots tuvojas ūdens virspusei. Tad jau arī virs ūdens pazib dzīvnieka mugura, saulē nomirgo vaļa brūnā āda. Gluži kā saprazdami tūristu vēlmes, kašaloti minūtes desmit atvēl fotosesijai. Pienāk 50 latu vērtā safari kulminācija – vaļi pamāj atvadu sveicienu ar asti, laimīgie un veiklie šo mirkli iemūžina, un jūras milzeņi atkal uz ilgāku laiku iegrimst dzelmē.
Ziemeļbrieži aptur satiksmi
Uz klinti pasaules malā – Nordkapu – jālīkumo pa ziemeļu ceļiem. Dodoties vērot vaļu rotaļas, stundām ilgi jāzvārojas jūras viļņos. Taču kāds cits Norvēģijas dabas brīnums pats atnāk pie tūristiem – nostājas ceļa vidū un skatās, novērtējot svešiniekus.
Pirmie ziemeļu saimnieki sastopami jau Norvēģijas vidienē. Braucot tālāk, brieži uz ceļiem ir arvien biežāk. Tūristi pamazām pie tā pierod, un vientuļi staltradži šosejas malās vairs nav pārsteigums. Taču brīžam satiksme apstājas pilnībā. Ziemeļnieku pašpārliecinātībā cēli un pašapzinīgi brauktuvi šķērso desmiti, pat simti dzīvnieku. Nesteidzīgi viņi dodas savās gaitās, ļaujot braucējiem pilnībā apjaust, kurš šajā dabas pasaulē ir noteicējs.
Pēc šī ceļojuma vēlreiz apstiprinās atziņa, ka skaistais slēpjas vienkāršībā. Dabas pirmatnību vispilnīgāk var baudīt Norvēģijā. To apjautuši arī šīszemes ļaudis, savu ikdienu pielāgojot dabas ritumiem un likumiem. Skaista Norvēģijā ir pat nenopļauta ceļmala, jo tā ir dabiska. Sev atvēlēto īso vasaras mirkli neprātīgi steidz izsmaržot pļavu puķes. Var veldzēties ar jebkuras upes vai strauta ūdeni, jo tas ir dabisks un tīrs. Aiz katra ceļa pagrieziena atklājas jauna un neatkārtojama ainava, kuru iezīmē kaltētu zivju virtenes vai pakalnu sniegotās cepures. Tikai Norvēģijas ziemeļu vasarā var apjaust, ka saule ir mūžīga, jo pie debesīm tā redzama teju 24 stundas.
