Atceros, kā mani kaimiņi un es pirms pāris gadiem Bauskas daudzdzīvokļu namā izvērsām akciju.
Atceros, kā mani kaimiņi un es pirms pāris gadiem Bauskas daudzdzīvokļu namā izvērsām akciju. Sūtījām vēstuli uz pilsētas Domi, jo ēku sāka apņemt privātīpašniekam piederošā zemes gabalā “kultivētas” usnes, dadži un nātres. Kolektīvais palīgā sauciens pat tika uzklausīts. Gan tajā vasarā, gan pērn īpašnieks savu tīrumu nopļāva. Šogad gan vairs ne.
Patiesībā ne jau estētisma vadīti mēs tik aktīvi rīkojāmies. Krasajā ielas pagriezienā aiz divmetrīgām nezālēm neviens autobraucējs nevarēja saskatīt ceļu. Notika arī avārijas, par laimi, bez cietušajiem, tikai ar viegli iebukņītiem mašīnu sāniem.
Tomēr stāsts ir mazliet par citu tēmu – ainavas pārveidošanos jeb transformāciju mūsu apziņā. Daudzie izklaides sarīkojumi vasarā veicina pazīstamu un gluži svešu cilvēku satikšanos. Vēl vairāk senu kontaktu atjaunošanu ietekmē mūsu pilsētas “žēlīgā” sabiedriskās ēdināšanas sistēma jeb, mūsdienu leksikā izsakoties, pakalpojumu nesakārtotā struktūra. Šis iemesls arī bija noteicošais, kāpēc iecienīta sarīkojuma laikā daži nejauši sastapti paziņas kafijas pauzi ieturēja manā dzīvoklī.
“Cik skaista panorāma!” apsēdies pie loga, piepeši kāds no kafijotāju kompānijas iesaucās. Viņam pievienojās arī pārējie. Mēģināju balsī saklausīt ironiju, bet tās nebija. Pabrīnījos un atbildēju – varbūt –, bet klusībā nospriedu, ka esmu piederīga šai pilsētai un tūristu klātbūtnē to neklājas kritizēt.
Nākamajā rītā palūkojos uz pļavu mājas priekšā ar distancētu skatienu. Panorāmas apjūsmotāja loģika man piepeši kļuva saprotama. Ja ainavu uztver kā gleznu, patiešām tā ir lieliska. Priekšplānā atrodas neskartas dabas strēle, tad privātas apbūves zona, bet fonā – Bauskas pils. Ja savvaļas zālēm aizaugusī pļava tiktu pārvērsta par nevainojamu mauriņu, situācija pilnīgi mainītos.
Piekrītu, ka mūsdienās aizvien lielākā vērtē kļūst mežonīga daba, bet esmu arī ievērojusi, ka daudzi cilvēki nepazīst augus. Pietiek, ja viņi prot atšķirt rozi no neļķes, taču gan ar nezālēm aizaudzis tīrums, gan bioloģiski daudzveidīga, skaista pļava tiek apzīmēta ar ļoti aptuvenu jēdzienu “neskarta daba”. Visticamāk, tā arī notika minētajā situācijā, jo nepilnu hektāru dadžu un nātru man tomēr negribētos uzskatīt par jaukas panorāmas neatņemamu sastāvdaļu, lai gan no tālienes tas izskatās gleznieciski. Varbūt ar laiku arī mēs paši pieradīsim pie skaisto panorāmu pilsētas Bauskas milzīgajiem kontrastiem un veselīgu ušņu audzi sāksim uzskatīt par dabas vitalitātes apliecinājumu pretstatā banāli frizētiem mauriņiem?
