1917. gads Latvijā sākās ar asiņainajām Ziemassvētku kaujām. Lai gan tolaik spēkā vēl bija vecais kalendārs un kaujas pavēlēs figurē 1916. gada 23. decembris, pēc mūsdienu kalendāra Ziemassvētku kaujas sākās 1917. gada 5. janvārī.
1917. gads Latvijā sākās ar asiņainajām Ziemassvētku kaujām. Lai gan tolaik spēkā vēl bija vecais kalendārs un kaujas pavēlēs figurē 1916. gada 23. decembris, pēc mūsdienu kalendāra Ziemassvētku kaujas sākās 1917. gada 5. janvārī.
Latvija sadalīta
1917. gada pirmajā pusē Latvija bija sadalīta divās daļās: vācu okupētajā Kurzemē un Zemgalē un Krievijas karaspēka pārpludinātajā Vidzemē un Latgalē. Kurzemnieku un zemgaliešu lielākā daļa bija devušies bēgļu gaitās, no aptuveni 800 000 pirmskara laika iedzīvotāju savās dzīvesvietās bija palikuši tikai kādi 270 000. Palikušajiem kurzemniekiem un zemgaliešiem, arī Bauskas apriņķa iedzīvotājiem, tas bija ekonomiski un politiski smags laiks, bet arī vidzemniekiem un latgaliešiem neklājās labāk.
Neokupētajā Latvijas daļā atradās no trijām armijām sastāvošā Ziemeļu fronte, kuras kareivju kopskaits pārsniedza 1,3 miljonus (aptuveni piektā daļa no visas Krievijas sauszemes karaspēka). Valsts ekonomiskā sabrukuma un transporta sistēmas zemās kapacitātes dēļ šo milzīgo militāristu skaitu nācās uzturēt galvenokārt no vietējiem resursiem. Tas nozīmēja paaugstinātas pārtikas nodevas un produktu rekvizīcijas armijas vajadzībām.
Ievēl Iskolastrelu
1917. gada 12. martā cars Nikolajs II atteicās no troņa. To dēvē par Februāra revolūciju, jo pēc vecā stila tas notika 28. februārī. Visā Krievijas impērijā notika demokratizācijas procesi, tie skāra arī armiju. Daudzās karaspēka daļās veidojās kareivju padomes, un tām, kuru priekšgalā atradās lielinieki (vēlākie komunisti), bija naidīgas attiecības ar virsniekiem. Lai gan lieliniekiem bija daudz piekritēju arī latviešu strēlnieku pulkos, tomēr latviešu strēlnieku 1. kongresā vairākums nobalsoja par kopējas strēlnieku un virsnieku izpildkomitejas jeb Iskolastrela ievēlēšanu. Tolaik galvenais lozungs bija “autonoma Latvija demokrātiskajā Krievijas republikā”. Iskolastrels sadarbojās ar lieliniecisko Rīgas strādnieku deputātu padomi un šīs padomes rīcībā nodeva 7. Bauskas strēlnieku pulku iekšējās kārtības uzturēšanai pilsētā.
Brāļošanās izjauc disciplīnu
1917. gada pavasarī frontē notika vācu un krievu kareivju brāļošanās. Krievu pusē (arī latviešu strēlnieku pulkos) virsnieki nosodīja šo brāļošanos, bet vācu armijas virsnieki to atbalstīja. Vēlākie notikumi rāda, ka vācieši to darīja ar nolūku iegūt ziņas par pretinieku noskaņojumu u. c. Brāļošanās izpaudās tādā formā kā abu pušu kareivju satikšanās neitrālajā joslā, kopīga uzsmēķēšana, parunāšanās, dažreiz arī iedzeršana. To īpaši atbalstīja lielinieki, sludinot, ka tādā ceļā var nonākt pie revolucionāra miera. Doma jau bija skaista: pēc šādas brāļošanās abu pušu kareivji vairs cits uz citu nešaus! Kādu laiku tas arī tā notika. Neoficiālais pamiers 1917. gada vasarā no neitrālās joslas ļāva iznest un pienācīgi apglabāt Ziemassvētku kaujās kritušos latviešu strēlniekus.
Tajā pašā laikā krievu armijā disciplīna pilnīgi izjuka, lielinieku vadītajās zaldātu padomēs valdīja eiforija, tika prognozētas drīzas kara beigas. Padomes no amatiem atcēla pieredzējušos virsniekus un viņu vietā ielika savējos, parasti mazizglītotus, bravūrīgus ļautiņus, kas vissulīgāk prata nolamāt Pagaidu valdību… Diemžēl radikalizējās arī Iskolastrels, tur varu pāņēma lielinieki, un tad no amatiem sāka atcelt arī daudzus talantīgus latviešu virsniekus. Pirmais savu amatu zaudēja 2. latviešu strēlnieku brigādes komandieris pulkvedis A. Auzāns.
No pozīcijām pārvietoti uz rezervēm Rīgā, latviešu strēlnieki bieži devās “brīvsolī”, daudzi sāka žūpot un nodevās azartspēlēm. 7. Bauskas strēlnieku pulks kategoriski atteicās turpināt apmācības.
Krusti ordeņos un kapos
Vācu armijas virspavēlniecībai tāda notikumu attīstība bija pa prātam. Lai gan izlūkdienesta sniegtā informācija liecināja par vācu gaidāmo uzbrukumu, Krievijas militārā vadība vairs nespēja situāciju kontrolēt. Pēc artilērijas viesuļuguns Rīgas frontē vācu karaspēks pārgāja uzbrukumā, lai aplenktu krievu 12. armiju. Pārcelšanās pār Daugavu pie Ikšķiles notika bez jebkādas aizķeršanās, krievu vienības bēga, neizrādot kaut cik nopietnu pretestību. Tikai 2. latviešu strēlnieku brigāde pie Mazās Juglas atsita visus vācu pārspēka uzbrukumus 26 stundas, un tas ļāva visai 12. armijai (arī 1. latviešu strēlnieku brigādei) izvairīties no aplenkuma. Latviešu strēlnieki kārtējo reizi ierakstīja savu vārdu militārās vēstures enciklopēdijās. Viņus par šo varoņdarbu slavēja, bet tas bija rakstīts ar asinīm. Zaudējumi (kritušie, ievainotie un bez vēsts pazudušie) sasniedza 3000 vīru. 5. Zemgales strēlnieku pulks zaudēja divas trešdaļas no pamatsastāva, un to nespēja kompensēt augstākā apbalvojuma – Jura krusta – “lietus”. 5. Zemgales pulkam tika piešķirti 642 ordeņi – bezprecedenta gadījums Krievijas vēsturē!
Bet vēl vairāk bija koka krustu cīnītāju atdusas vietās.
