Aprīlī, maijā un jūnija sākumā Sibīrijas Omskas apgabala Taras rajona latviešu ciemos Augšbebros un Kurzemes Ozolciemā nemitīgi lija lietus. Aiz Irtišas upes ir mālaina zeme, tāpēc ceļi kļuva neizbraucami.
Aprīlī, maijā un jūnija sākumā Sibīrijas Omskas apgabala Taras rajona latviešu ciemos Augšbebros un Kurzemes Ozolciemā nemitīgi lija lietus. Aiz Irtišas upes ir mālaina zeme, tāpēc ceļi kļuva neizbraucami.
Ne vienu vien ciemu iedzīvotāju sāka mākt drūmas domas. Pēc maizes un citām precēm kurzemniekiem nācās braukt ar traktoru “Belarus”. Varēja tikt vienīgi līdz Dubovkas (kādreiz bijuša ciema nosaukums, no krievu valodas – ‘Ozolaine’) tiltam. Tad vīri kāpa ārā no traktora un pārnesa uz rokām vērtīgo nesumu no otrpus tilta pretim atbraukušā auto.
Jau sen biju plānojusi pavadīt vasaras saulgriežus kopā ar draugiem tālajās tautiešu dzīvesvietās. Cerējām, ka līdz mūsu ierašanās laikam, 19. jūnijam, lietus mitēsies un ceļi nožūs. Tarā iebraucām pēcpusdienā. Autobuss jau nokavēts. Pie autoostas atradās vairāki taksometri. Gājām klāt. Uzrunātie vīri izrādījās armēņi. Vienojāmies par maksu un ar diviem žigulīšiem devāmies ceļā.
Līdz Augšbebriem aizbraucām miera vējos. Iegriezām ciemā, lai aptaujātos par tālāko ceļu. Pats sliktākais ceļa segums parasti bija aiz Augšbebriem. No bebrēniešiem uzzinājām, ka tajā dienā kāds uz turieni esot braucis ar tieši tādas pašas markas auto kā mūsu taksistiem. Vecākais armēnis sīki izprašņāja par sliktāko vietu apbraukšanas iespējām, un mēs sēdāmies auto.
Tuvojoties tiltam, iegriezām mežā, jo taisni izbraukt nebija iespējams. Pirms upes kurzemnieki ar Jegorovkas iedzīvotājiem bija izklājuši mazus baļķēnus. Pa tiem lēkājot, žigulīši lēnām pārrāpās pār tiltu.
Dziļajās smago automašīnu izdzītās risēs žiguļi iestrēga divas reizes, taču pēdējā bija liktenīga. Trose pārtrūka trīs vietās. Vienīgais mūsu pulciņa stiprā dzimuma pārstāvis izlēma, ka tālāk labāk doties kājām. Norēķinājāmies ar šoferīšiem un sākām iet. Liekas, kas tur traks – pastaiga meža apvidū. Taču Sibīrijā, taigas pievārtē, kur sākas vieni no pasaules lielākajiem purvāju masīviem, odu ir bezgala daudz. Lietojām līdzi paņemtos pretodu līdzekļus. Apmēram 15 minūtes no tiem bija miers. Diemžēl mazās mušiņas – moškas, kā vietējie tās dēvē, – no preparātiem nebaidās. Nešpetnās lidones līda zem drēbēm, aiz apkaklēm, matos. To kodieni bija īpaši sāpīgi, pēc tam uz ādas palika tumši pleķīši.
Paldies Dievam, Kurzemes Ozolciems vairs nebija tālu. Nogājām vien pāris kilometru. Taču šīs pārdesmit minūtes mums visiem palikušas spilgtā atmiņā.
