Esmu pavisam maziņš un Bauskā iebraucu, kad man bija tikai divarpus nedēļu.
Esmu pavisam maziņš un Bauskā iebraucu, kad man bija tikai divarpus nedēļu. “Pilsētā, kur satiekas” – tāds ir Bauskas moto – esmu tāpēc, ka šeit uzaugusi mana mamma, šeit dzīvo mana mīļā omīte. Maziem bērniem, kā teica mans vecvectēvs, nav nepieciešams daudz – tikai svaigs gaiss, mammas piens un mīlestība. Ar to otro un trešo nav nekādu problēmu, jo piena mammai ir daudz un man tas garšo, mamma un tētis mani mīl, bet ar svaigo gaisu Bauskā ir, kā ir, lai neteiktu – traģiski.
Mamma stāstīja, ka ne tik senos laikos Bauskā varēja iet pa Kalna ielu, neaizrijoties ar smago mašīnu dūmiem. Mēs saskaitījām, kamēr noeju, piedodiet, ratiņos nobraucu pa Kalna ielu, garām paskrien vismaz desmit lielo automašīnu. Es jums saku – smoku nost! Mana māmiņa izvēlas citus ceļus, bet tad jārēķinās ar pamatīgu drebelēšanos ratos, mazajās ielās gājēju celiņi (ja tādi ir) ir grubuļaini, putekļaini, no tiem grūti nobraukt. Arī autovadītāji, kas apbrauc Bauskas centru pa mazajām ieliņām, reti virzās lēnāk par atļautajiem 50 kilometriem stundā.
Jums to vajadzētu redzēt! Pirms dažām dienām pie bērnudārza “Pasaulīte” Pasta ielā tika liets asfalts. Interesanti – to darīja tikai tajās vietās, kur, iespējams, bija mainītas kādas komunikāciju caurules, turklāt vienā pusē. Iela izskatās pavisam sakropļota. Tālu nav jāmeklē, lai pārliecinātos, ka svarīgi ir lielie projekti, nevis kopskats vai lietderība kādam gājēju celiņam. Pie autoostas pretējā pusē celiņš, kas ved gar automašīnām bagāto ielu un tad nogriežas uz Kraujas ielu, šķiet kā ar nazi nogriezts. Laikam miljoniem vērtos projektos nebija ierēķināti pāris bruģakmeņi, lai pabeigtu celiņu pienācīgi un, no tā nobraucot, nebūtu jāšķērso iela.
Jā, vēl mana māmiņa stāstīja, ka savulaik tur, kur tagad atrodas baušķenieku, šķiet, lielākās izklaides vietas – tirdzniecības centrs “Rimi” (citu izklaides vietu ģimenēm pilsētā gluži vienkārši nav) – esot bijis dīķītis ar skaistiem sēru vītoliem, mazu pīļu mājiņu un ūdensrozēm… Bauska ir maza pilsēta, un jau pirmajās dienās vairāki paziņas stāstīja, ka iedzīvotāji esot savākuši daudz parakstu, lai glābtu dīķi, bet tas nav līdzējis. Sabiedriskā apspriešana vien tāds ķeksīša pasākums esot bijis. Interesanti, par ko šie pilsētnieki, kas parakstījās pret dīķa aizbēršanu, balsos nākamajās pašvaldības vēlēšanās?
Esmu vēl pārāk maziņš, lai kopā ar bērniem spēlētos rotaļlaukumā Korfa dārzā, bet man tīk pagulēt ratiņos. Taču māmiņa teica, ka uz tiem dažiem soliņiem viņai nav patīkami sēdēt, jo apkārt ir liela smirdoņa – urīna un cigarešu smaka –, nereti soliņiem ir izlauzti dēļi, sēžamie apspļaudīti un netīri. Soliņš, kas atrodas parka vidū zem kokiem, tālāk no gājēju celiņiem, ir mīļākā vieta onkuļiem, kuri lieto alkoholu un dara to gan diennakts gaišajā, gan tumšajā laikā.
Pavisam jautrs pārbaudījums manai māmiņai bija uzbraukšana ar ratiņiem pa Saules ielu tur, kur ir trepes un īpaša nobrauktuve ratiņiem. Tas bija ekstrēmi – ratiņi atradās vismaz 45 grādu leņķī. Māmiņai drīz pēc manis pasaulē laišanas ir grūti veikt šādus “vingrojumus”.
Nevaru izdomāt, kura tieši ir tā vieta Bauskā, kur satikties, kā sludina Bauskas sauklis. Vai pie tām degvielas uzpildes stacijām, kas rotā katrus Bauskas vārtus, vai pie tā benzīntanka, kas ir centrā pie “Rimi”? Nē, nē, tā nav satikšanās vieta, tā ir patērētāju sabiedrību veicinoša caurbrauktuve, kur diemžēl negribas visai ilgi uzturēties.
Paradoksālākais ir tas, ka agrāk Bauskā neesot manīts tik daudz jauno māmiņu. Tātad ir un vēl būs daudz tādu mazu baušķenieku kā es. viņi visi te uzaugs automašīnu izplūdes gāzēs, drebināsies pa celiņiem, pa augstām ietvju apmalēm vai lēks no celiņa, kas pēkšņi gluži vienkārši beidzas. Vai esat manījuši, ar ko Bauska tiek pieminēta televīzijā? Varu pastāstīt – visi zina, ka pilskalna estrādē notiek koncerti, bet tas arī viss. Šķiet, Bauskas moto vairāk atbilst pilskalna estrādei, ne pašai pilsētai, par ko man ir gaužām žēl.
Ak, mīļie deputāti, par kā nākotni jūs domājat, kad pieņemat lēmumus par Bauskas attīstību?
Ar laba vēlējumiem – R. PĪPIĶIS, kura izjūtas apkopojusi māmiņa
