Latvijas robežsarga Genrika Rītiņa dzīvesbiedres novadnieces Hermīnes Rītiņas rūgtās atmiņas par mūsu valsts pēdējām brīvības dienām 1940. gada jūnijā bija publicētas «Bauskas Dzīves» 27. jūnija numurā.
Latvijas robežsarga Genrika Rītiņa dzīvesbiedres novadnieces Hermīnes Rītiņas rūgtās atmiņas par mūsu valsts pēdējām brīvības dienām 1940. gada jūnijā bija publicētas “Bauskas Dzīves” 27. jūnija numurā.
Šoreiz piedāvājam viņas aprakstīto sāpīgo šķiršanos no dzimtenes 1944. gada rudenī un Vācijas bēgļu nometnēs pavadīto laiku. (Materiāls publicēts saīsināti.)
– Mana ģimene – vīrs Genriks, vīramāte Anna, bērni Juris un Jānis un es – dzīvojām Bauskā, Plūdoņa ielā 48.
Uz Kurzemi
Ir 1944. gada 27. jūlija nakts. Policija Bauskā izsludinājusi trauksmi, jo krievu armijas vienības jau tuvojas Latvijas robežai no Lietuvas puses. Agrā 28. jūlija rītā krievu lidmašīnas bombardē Jelgavu. Rīkojums – sievietes un bērni jānogādā drošībā. Vaļējā automašīnā, ne bez starpgadījumiem nokļūstam Iecavā, no turienes pa lauku apvedceļu tiekam uz Rīgas šosejas, tālāk Jūrmala, Tukums, līdz apstājamies Aizputes tuvumā, Vītolu mājās.
Bijām pirmie bēgļi, un Kurzemes zemnieki vēl nesaprata – vai tiešām krievi atkal bradā mūsu zemi, vai mēs tikai no dažiem šāvieniem esam bēguši.
Vīrs palika Bauskā, ielenkumā, cīņā. Sazināties nevarēja, tālrunis nedarbojās, vēstules nevarēja pārsūtīt.
Oktobrī dzīve kļuva bīstama. Spēcīga kara dunoņa nāca no Lietuvas puses. Priekules virzienā naktis blāzmoja sarkanas. Bēgļi jau visos ceļos. Mums bija apsolīts pajūgs tālākam ceļam. Liktenīgi, ka dienu pirms izbraukšanas sagaidīju vīru. Viņš bija bezgala noguris, izmisis, uztraucies. No Bauskas bija nācis kājām. Krituši cīņu biedri, izjukusi vienība, katrs domājis, kur ģimene, kā to atrast.
Kuģis “Bukarest” mūs uzņēma 1944. gada 20. oktobrī. Kuģa klājs pilns ar bēgļiem, karavīriem, zirgiem, tankiem un daudz ko citu. Sāpēs un izmisumā atstājām dzimteni, bēgot no komunisma briesmām, zaudējot visu, cenšoties glābt tikai kailo dzīvību un varbūt, varbūt paturēt brīvību.
Dieva sargāti?
Turpinās briesmu pilns ceļojums cauri degošai Vācijai. Vilcieni pārpildīti, citos nav iespējams vispār iekļūt – bailes, ka ļaužu masas neizšķir ģimeni. Vilcienā nav iespējams apsēsties, stāvam, sablīvējušies cits pie cita. Jānītim tikko gadiņš, Jurim nepilni trīs, vīramāte slima… Piestātnēs bēgļiem sagādātas tvertnes ar biezputru vai zupai līdzīgu šķidrumu, arī pa maizes gabalam.
Vēzeles pilsētā Rūdas apgabalā mūs novietoja lielās kazarmās. Nāca rīkojums atkal posties ceļā, dodot izvēli, kur katrs gribam braukt. Zemnieki sprieda – brauksim uz Meklenburgu, zemkopības rajonu. Par barvedi izvirzījās Blūmentāls no Bilskas pagasta.
Esmu redzējusi tālumā bumbas krītam, sagrautas mājas un pilsētu daļas drupās, bet neviena šķemba nav skārusi ne mani, ne manu ģimeni. Dieva sargāti? Bezgala tam ticu.
Tā nebija propaganda
Meklenburgā mūs uzņēma smagā, vaļējā mašīnā. Pavadonis, muižas vagars jeb darbu uzraugs, pastāstīja, ka strādāsim lielā vācu muižā lauku darbos. Apmešanās barakā – salmos. Vienā lielā katlā visiem kopā vārījām viras no produktiem, ko taupīgi izsniedza vagars. Vīrieši gāja lauku darbos, sievietēm norādīja dažādus mājas darbus. Muižā strādāja arī kādi 20 poļu virsnieki.
Kara rēgs atkal tuvojās. Lielā orē, ko vilka divi zirgi, devāmies ceļā. Bija 1945. gada marta beigas. Vācu zemnieki ir pārliecināti, ka krievi nemaz nav tik briesmīgi, mēs tikai dzenot propagandu.
Ceļā uz Šverīnu atkal sastapām bēgļu barus, arī cilvēkus svītrainās drēbēs, novājējušus, suņu apsardzībā. Nelaimīgie uzklupa beigtajiem zirgiem, ar nagiem centās atraut kādu gaļas gabalu. Uzraugu pātagas arī nelīdzēja.
Kas notika ar tiem, kuri palika muižā? Pēc pāris nedēļām Šverīnā satiekam pazīstamos vācu zemniekus. Aplaupītus, padzītus, sievas un meitas izvarotas. Viņu pārdzīvojumi daudz briesmīgāki kā mūsu stāsti…
Kā no veļu valsts
Tikai mēnesi nodzīvojam Šverīnā. Atkal tuvojas krievu armija. Jau angļu armijas gādībā mūs pārved uz Švarcenbeku.
Barakās jau tikām sadalīti pēc ģimenes sastāva un pēc tautībām.
Lielā fabrikas ēka kļuva par sarīkojumu telpu. Kā pirmo visdziļāk pārdzīvoto atceros Roberta Zuikas vīru kora koncertu. Zuikieši, ap 70 vīru, likās it kā no veļu valsts izniruši. Nekur nevienā koncertā tādu pārdzīvojumu neesmu izjutusi. Cik dvēseliski aizkustinoši skanēja E. Dārziņa “Mūžam zili ir Latvijas kalni, mūžam nav miera zem Latvijas bērziem”. Asaras kā pērles svētīja viņu koncertu, viņus pašus.
Dīkā nestāvēja
Vācija bija pilna ar latviešu bēgļiem. Visur attīstījās sabiedriskā, kulturālā rosība. No nometnes uz nometni brauca teātra trupas, mākslinieki, dziedoņi, dejotāji. Visvairāk rosības bija Lībekas un Mērbekas nometnēs. Bija latviešu skolas, angļu valodas kursi. Vienā barakā bija iekārtota maza slimnīca. To vadīja jauns pāris Dr. Vītoliņi.
Mūsu trešais dēl Andrejs piedzima 1946. gada 14. septembrī. Nometnes amatnieki uztaisīja bērnam gultiņu.
1947. gada sākumā strādniekus vervēja uz Ameriku, Angliju, Austrāliju. Ai, brauksim uz Angliju! Nebūs ilgi jāgaida, kad varēsim atgriezties Latvijā. Vīrs izbrauca 1947. gada maijā. Angļi ņēma tikai vieniniekus…
No Švarcenbekas mūs pārcēla uz Vendorfas caurlaides nometni. Tālāk netiku, jo neizturēju “skrīningu” (veselības pārbaudi) mātes dēļ. Bez vīramātes noteikti atteicos braukt. Tikai pēc gada un pieciem mēnešiem pienāca mana aizbraukšanas diena.
1948. gada novembrī iebraucām Alsāgeras nometnē Anglijā. Sākās cits posms mūsu dzīvē, bet arī nometnē.
