Vasarā pie brokastīm Irma Šņore tiek pavēlu. Govs jāizslauc un jāaizved uz kilometru attālajām ganībām. Jāizvāra vistām un tītariem lielais katls ar kartupeļiem. Ūdens no akas jāsanes. Tikai tad viņai ir laiks padzert kafiju.
Vasarā pie brokastīm Irma Šņore tiek pavēlu. Govs jāizslauc un jāaizved uz kilometru attālajām ganībām. Jāizvāra vistām un tītariem lielais katls ar kartupeļiem. Ūdens no akas jāsanes. Tikai tad viņai ir laiks padzert kafiju.
Norunātajā tikšanās dienā izrādījies, ka gāzes balons ir tukšs. Tāpēc, mūs gaidot, Irma iekūrusi plīti un izvārījusi zupu no mežacūkas gaļas – mazmeitas vīratēvs esot mednieks. Kartupeļi, zirnīši, burkāni, dilles tikko no vagas. Pilns šķīvis pildīto pankūku – no tītara olām, ar mežacūkas gaļu. Irmai patīk ciemiņus pacienāt. Viņa teic, ka badu ciest laukos ir gandrīz neiespējami, vienīgi tad, ja nav spēka aiziet līdz kūtij un dārzam.
Jūs atceros no 60. gadiem kā vienu no skaistākajām Bauskas sievietēm, vienmēr labi ģērbtu, izteiktu pilsētnieci. Jūsu vīrs Elmārs Šņore bija izglītības nodaļas vadītājs, abi bijāt vietējā sabiedrībā pazīstami cilvēki. Biju pārsteigta, uzzinot, ka tagad kopjat zemi un lopus.
– Nav ko brīnīties, esmu no laukiem, vienmēr ir gribējies atpakaļ. Kurzemē pie Ezeres, Rubes pagastā, vectēva onkulim bija mājas, kur mēs, trīs bērni, uzaugām. Kad neilgi pirms kara krievi tur sāka būvēt savas bāzes, mūs izdzina un iedeva tādus “Laizeniekus” Vadakstes krastā – vecu māju ar klona grīdu.
Karam sākoties, man bija pieci gadi. Gar upes krastu no Lietuvas puses nāca krievu karavīri, un tētis mums lika gulēt istabā uz zemes, lai neierauga. No “Laizeniekiem” pārcēlāmies uz “Druvām”, kur tētis bija pusgrauda rentnieks.
Šīs mājas atradās tieši krustcelēs – tur sazarojās ceļi uz Auci, Ezeri un Reņģes staciju. Fronte bija mūsu pagalmā. Tēvu iesauca armijā, un drīz saņēmām ziņu, ka viņš nošauts pie Mūrnieciņu mājām. Tā arī neuzzinājām, kur viņš apglabāts. Mammīte dažu nedēļu laikā kļuva par Tēvijas karā kritušā atraitni ar trim maziem bērniem.
Vajadzētu saskaitīt, cik reižu esmu pārvākusies, cik dzīvokļu, māju izremontējusi. Vairākas reizes ir nācies būt izvēles krustcelēs, vienmēr kāds spēks ir pavirzījis, uz kuru pusi doties.
Arī profesiju izvēloties?
– Beidzu Ozolnieku pamatskolu Jelgavas rajonā ar ciešu nodomu mācīties par medmāsu. Bet notika citādāk – atbraucu uz Saulaini un iestājos agronomos. Kara laikā skoloties iznāca ar lieliem pārtraukumiem, tāpēc 7. klasi 1953. gadā beidzu 17 gadu vecumā.
Vai jaunajai agronomei iznāca sēt un pļaut?
– Neiznāca gan. Mācoties Saulainē trešajā kursā, apprecējos ar Elmāru, kurš bija mācību daļas vadītājs. Biju pilngadīga, taču to, ka pasniedzējs apprec audzēkni, toreiz uzskatīja par lielu šmuci. Saulainē vēl krietnu laiku dzīvojām, kad Elmārs jau bija izglītības nodaļas vadītājs.
Bauskā bijāt dzimtsarakstu nodaļas vadītāja.
– To darīju četrus gadus, un man šis darbs ļoti patika. Nebiju ērts cilvēks – radi ārzemēs, un es, muļķīte, to nemaz neslēpu. Tāpēc no manis bija jātiek vaļā. Kādu mēnesi vispār nestrādāju, jo nevarēju saprast, kur lai iet. Gluži negaidot, darbu man piedāvāja toreizējās Patērētāju biedrības priekšsēdētājs Liepiņš, kurš nebaidījās pieņemt arī izsūtītos. Lai varētu strādāt Patērētāju biedrībā, pabeidzu kooperatīvo tehnikumu. Ar pateicību atceros skolotāju Līviju Hammeri, kura palīdzēja sagatavoties matemātikas eksāmenam.
Sandrai bija 18, Ingrīdai 16 gadu, kad Elmārs Šņore gāja bojā. Kā tas notika?
– Elmārs 1975. gada 12. aprīlī devās makšķerēt. Pirmo reizi viens, jo vienmēr braucām divatā. Tās bija fantastiskas dienas – gumijas laiviņā pa upi, ķērām zivis, pie ugunskura gulējām naktis. Meitai Sandrai palicis prātā, ka mājās esmu pārbraukusi pārsauļojusies sarkana.
Tajā liktenīgajā dienā man piezvanīja mamma un sacīja, ka vecāmāte ir paralizēta, lai braucot turp, meitām bija jāved vīramātei cukurbiešu sēklas. Negribēdams mājās palikt viens, Elmārs aizbrauca uz Lielupi. Kas īsti notika, neizdevās noskaidrot. Laivas aukla bija nogriezta, Elmāru ilgi meklēja, glabājām tikai 6. maijā.
Pēc vīra aiziešanas bija ļoti smagi, tāds apjukums un dzīves apnikums. Meitas viena pēc otras beidza vidusskolu un tūlīt apprecējās. Jutos lieka un nolēmu meklēt sev vietu. Tagad man šķiet – tā bija liela kļūda aiziet no Bauskas, laba darba, dzīvokļa.
Tā nonācāt lielpilsētā?
– Ģimenes draugi palīdzēja iekārtoties Rīgā, sākumā strādāju sporta biedrībā “Vārpa”, pēc tam desmit gadu mācību līdzekļu veikalā. Tad bija klāt Atmodas laiks, viss pajuka. Nolēmu, ka jāpārceļas uz laukiem.
Viss nokārtojās it kā pats no sevis. Rīgā satiku paziņu, kurš Vidzemē vadīja kopsaimniecību. Viņš piedāvāja vairākas tukšas mājas. Apmetos netālu no Ērgļiem, vecā mājā – kādreizējā vīna darītavā. Izremontēju namu, nopirku govi, turēju cūkas, ar dakšām un lāpstu centos apstrādāt zemi.
Varējāt kļūt par vienu no Breša zemniecēm ar visām priekšrocībām.
– Zemniece? Kaimiņi smējās – pilnīgi traka pilsētniece. Vasarās pie manis dzīvoja mamma, viņa palīdzēja. Bet tā bija milzīga plēšanās un diezgan knapa iztikšana. No tiem gadiem atceros, cik ļoti gaidīju, kad jaunie kartupeļi, kāposti, burkāni būs ēdami.
Tur laukos sākāt aust?
– Rokdarbi man vienmēr ir patikuši. Adīt varēju caurām naktīm. Elmārs bieži piktojās, ka vakaros ilgi sēžu ar adīkli, teica, lai ceļoties sešos un tad adot.
Aust iemācījos, Rīgā dzīvojot. Katru nedēļas nogali braucu pie mammas uz Jelgavu. Viņa man pārmeta: “Visas tavas māsīcas auž, bet tu nekā.” Iestājos Jelgavas studijā “Atspole” un iemācījos. Daudz skaistu audumu esmu noaudusi, tagad meita Ingrīda reizēm iesēžas stellēs. Lielās joprojām ir Ķekavas dzīvoklī, kur dzīvo mazmeita Inga. Šajā mājā man ir vieta tikai mazajām. Pavasarī ar” uzmetu vienu audeklu, bet nav bijis laika piesēst un turpināt. Vasarā neatliek vaļas tādiem darbiem.
Kā izdomājāt nākt uz Vecumniekiem?
– Vidzemē dzīvojot, biju tik tālu no bērniem. Sandra gan aizprecējās uz Zviedriju, bet Ingrīda ar dēlu un meitu bija Vecumniekos. Radās iespēja dzīvot “Runguļos”, un lielākais darbs bija pārvest visas manas grāmatas.
Mūžs pagājis vienā steigā – bija jāmācās, bērni jāaudzina, jāstrādā. Tagad varētu sākt dzīvot, bet vecums klāt. Ar dārza un kūts labumiem apgādāju trīs radu ģimenes – ir piens, krējums, sienu sieru, sakuļu sviestu. Jaunie gan žēlojas, ka pie manis piens, sviests, biezpiens ir pārāk trekns. Nav pieraduši pie dabiskiem produktiem, pērk veikalā to, kas saķīmiķots un neskābst.
Iznāk arī no mājām izkustēt?
– Kā nu ne! Šajā pavasarī bijām ciemos pie Sandras Zviedrijā. Pirmoreiz, kopš viņa tur dzīvo. Uz Rīgu braucu pagājušajā gadā, kad mazmazdēlam pirku sudraba karotīti kristībām. Pilsētā man nav, ko darīt. Kad eju pa ielu, ir sajūta, ka visi man skrien virsū. Esmu pieradusi būt viena un lauku plašumā, kur ir mana īstā vieta.
***
– Irmai Šņorei septembra beigās būs 71. dzimšanas diena. Viņa ir pensionāre, dzīvo Vecumnieku pagastā.
– Dzimusi kurzemniece, pēc pamatskolas beigusi Saulaines un vēlāk Rīgas Kooperatīvo tehnikumu.
– Strādājusi par bibliotekāri, dzimtsarakstu biroja vadītāju, rajona Patērētāju biedrībā, tirdzniecībā.
– Meitas Sandra un Ingrīda ieguvušas augstāko pedagoģisko izglītību. Ir četri mazbērni un divi mazmazbērniņi.
