Vecumnieku pagasta Piebalgu iedzīvotājas Olgas Gruzļakas radubērns ARTŪRS PREISS, Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes 2. kursa students, ir dzimis Sibīrijā, Omskas apgabala pilsētā Tarā.
Vecumnieku pagasta Piebalgu iedzīvotājas Olgas Gruzļakas radubērns ARTŪRS PREISS, Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes 2. kursa students, ir dzimis Sibīrijā, Omskas apgabala pilsētā Tarā. Jaunietis beidzis Taras rajona Martjuševas vidusskolu, viņam ir 18 gadu. Jau otro gadu Artūrs saņem Vītolu fonda stipendiju. Interesanti, ka pašlaik O. Gruzļaka ciemojas pie radiem Taras rajona latviešu ciemā Augšbebri.
Artūr, tu šoruden sāc otro studiju gadu Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Datorikas nodaļā. Kā veicas?
– Tagad jau labāk. Pērn sākumā bija grūti – daudz cilvēku, trokšņaini, nesapratu latviešu valodu lekcijās. Pašlaik ir daudz draugu un paziņu. Draudzējos ar grupas un kursa biedriem, kā arī cilvēkiem no kopmītnēm. Ar krieviem sazinos krieviski, bet ar latviešiem cenšos latviski. Grūti runāt brīvi, taču jūtu progresu – šogad lekcijas vieglāk uztvert. Pirmajā kursā bija izjūtas, ka it kā kaut ko zinu, bet neko nesaprotu. Pašlaik elementāro pierakstu latviski, bet grūtāko – pārtulkotu prātā krieviski.
Nesen atgriezos no mājām pēc brīvlaika un ātri iejutos. Pagājušajā gadā gan lēni pieradu pie jaunajiem apstākļiem. Pašlaik istabiņā dzīvojam trijatā. Sagājām kopā pagājušā studiju gada beigās. Mani istabas biedri ir matemātiķi.
Pēc jaunā gada, ceturtajā studiju semestrī, būs jāstrādā praksē specialitātē un jāuzraksta kvalifikācijas darbs. Pašlaik meklēju darbavietu. Turklāt septembrī jāizšķiras, vai studēšu tālāk par programmētāju vai informācijas tehnoloģiju tīkla administratoru.
Pastāsti par savu ģimeni! Kā sazinies ar viņiem un draugiem prombūtnē? Vai nejūties šeit vientuļš?
– Man ir vecmāmiņa Ermīne, mamma Rita, tētis Valdis un jaunāks brālis Igors. Vecmāmiņa ir pensionāre, mamma strādā par pārdevēju Augšbebros, bet tētis ir šoferis. Brālis Igors mācās 5. klasē.
Ar savējiem sazinos galvenokārt internetā. Pašlaik portālu “draugiem” izmantoju reti, jo atradu pasaules tīmeklī programmu, kur bez maksas var zvanīt uz mājas parasto telefonu. Ar ģimeni sazinos reizi vai divas nedēļā. Draugiem sūtu arī īsziņas. Tā kā šeit esmu visu laiku starp cilvēkiem, vientuļš nejūtos.
Kā pagāja vasara?
– Ātri, divi mēneši mājās paskrēja nemanot. Pēc aizvadītā studiju gada pamanīju, ka ciemā viss ir nedaudz mainījies. Bērni paaugušies, kāds beidzis mācības, uzcelta jaunā skola. Tomēr pamatā viss ir, kā ierasts.
Pirmās dienas trūka pierastā Rīgas ritma. Taču varēju atslābt, būt tāds, kāds esmu.
Kā esi iejuties jaunajā vidē? Vai ir lietas, pie kurām nevari pierast?
– Pie lielās drūzmas Rīgā. Daudz laika aizņem sabiedriskais transports – bieži ir sastrēgumi. Nepatīk vienveidīgais dzīves ritms, proti, pieceļos no rīta kopmītnēs Āgenskalnā, Zeļļu ielā 8, dodos uz lekcijām Rīgas centrā, pēcpusdienā Universitātē uzspēlēju galda tenisu vai volejbolu. Nākamajā dienā atkal tāpat. Līdzīgi ir ar ēšanu, mājās pārtika ir daudzveidīgāka – zupas, gaļas ēdieni, kartupeļi. Kopmītnēs gatavoju pats. Pērn kopā ar Leldi (Leldi Keišu – K. S.) Rīgā meklējām maizi – baltmaizes “ķieģelīti” –, kādu ēdam mājās. Pelēko atradām, bet tāda baltā “ķieģelīša” te nav.
Dzīvesveidu cenšos daudzveidot. Tomēr labi, ka lekcijas notiek centrā. Tā stāvi vienā vietā.
Kā pavadi brīvo laiku?
– Darbdienās var aizbraukt pasportot, pastaigāties centrā, pa veikaliem. Aizeju pie draugiem kopmītnēs, paskatāmies kādu filmu. Sestdienās svētdienās braucu pie draugiem un radiem, vecām paziņām uz Bausku, Cēsīm, Rīgu, Ventspili vai Vaiņodi Liepājas rajonā.
Vai tavi priekšstati par dzīvi Latvijā ir mainījušies?
– Jā. Domāju, ka būs vieglāk studēt. Skolā mācības padevās bez grūtībām (Artūrs vidusskolu beidza ar sudraba medaļu – K. S.). Sākumā lekcijās bija grūti, tajās maz paskaidro. Protams, augstskolā ir studijas. Tā kā zināšanu nebija daudz, rezultāts eksāmenos bija ne visai.
Sākumā nezināju arī Rīgu. Tā atšķiras no pārējās Latvijas. Galvaspilsētā jūtos kā kādā Krievijas pilsētā. Āgenskalns, Ķengarags un citi mikrorajoni ir pelēki, to apbūve ir līdzīga Krievijas provinciālajām pilsētām. Tāda pati drūzmēšanās, pūlis, un uz ielām bieži var dzirdēt krievu valodu. Rīgas centrs gan ir Eiropas pilsētai raksturīgs.
Vai esi apmierināts ar studiju programmas izvēli?
– Dažkārt domāju par citām iespējām, taču te arī savi plusi. Vēlāk varētu pastudēt ekonomiku.
Vai Latvijā jūties kā Sibīrijas latvietis? Vai pret tevi ir īpaša attieksme?
– Jūtos vairāk kā krievs. Īpaši Rīgā, jo puse pilsētas iedzīvotāju ir krievi, apkārt skan krievu valoda. Ārpus galvaspilsētas, kur visi latvieši, tur jūtos vairāk kā latvietis.
Neesmu izjutis īpašu attieksmi, ka esmu no Sibīrijas. Nedaudz, protams, ir citādāka. Kad iepazīstos, draugi piemin, no kurienes esmu.
Pastāsti par nākotnes nodomiem pēc studijām! Vai nedomā palikt Latvijā? Vai tava ģimene neplāno pārcelties?
– Pagaidām nezinu, nevaru pateikt. Kad pabeigšu studijas, tad izlemšu. Var šeit mēģināt meklēt darbu, pašlaik jau ir daudz pazīstamu cilvēku. Iespējams to darīt arī Eiropā. Varu arī atgriezties Krievijā. Domāju, ka Eiropas standarta diplomu novērtēs.
ir cilvēki, kas atgriezušies no Augšbebriem šurp. Redzēs, kā pašam ies, vai kaut ko sasniegšu. Runājot par mājiniekiem – varbūt viņi nemaz negrib pārcelties? Tas jālemj pašiem.
***
Viedokļi
– LELDE KEIŠA, Cēsu bērnu un jauniešu centra kultūrizglītības metodiķe:
– Par latviešu valodas skolotāju Augšbebros strādāju divus mācību gadus, proti, no 2003. līdz 2005. gadam. Toreiz Artūrā saskatīju īpašības, kas viņu izcēla vienaudžu vidū. Tās bija uzdrošināšanās būt citādākam, mērķtiecība un vēlme apliecināt sevi. Mēs bieži pārrunājām piedzīvoto nometnēs un mācību gaitas (divus mēnešus Artūrs mācījās Jūrmalas Alternatīvajā skolā) Latvijā. Audzēknis vienmēr uzsvēra, ka šeit ir citādākas attiecības starp skolēnu un pedagogu – sadarbība un kopā būšana.
Protams, arī es uzņemos nelielu atbildību par Artūra lēmumu doties tik tālu no mājām studēt. Iedrošinot viņu izšķirties, es uzsvēru pozitīvās pārmaiņas un iespējas, ko viņam pavērs Latvija, pieņemot atpakaļ etnisko latvieti. Turklāt tā, protams, ir arī Eiropas Savienība, kas ļauj strādāt, ceļot un studēt. Esmu priecīga, ka Artūrs uzņēmās pirmais spert šo soli un tādējādi iedrošina jauniešus ar latvisko izcelsmi, kas nav tik pārliecināti un uzņēmīgi.
– GUNTIS DEKSNIS, Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes docents:
– Esam abi ar Artūru no Omskas apgabala, mani turp izsūtīja. Students samērā ātri iejutās. Pašlaik viņam jau pavisam labi iet valodas ziņā.
Ar Artūru vairāk runājam par Omsku, protams, arī par matemātiku. Jaunieša vārds un uzvārds ir latviski, viņš nemaz neizskatās pēc sibīrieša.
***
Uzziņai
– Omsku 1716. gadā nodibināja cara Pētera I sūtīta vienība, kas pie Omas ietekas Irtišā uzcēla koka cietoksni cīņai pret kazahiem. Krievijas Impērijā XIX gadsimtā Omska bija Rietumsibīrijas guberņas galvenais centrs.
– Pilsētas attīstība strauji paātrinās, kad 1890. gadā Omskai cauri izbūvē Transsibīrijas maģistrāli. Pilsoņu kara laikā tā bija admirāļa Kolčaka rezidence.
– Omska ir Sibīrijas otra lielākā pilsēta (aiz Novosibirskas). Pašlaik Sibīrijas federālā apgabala centrs. Sibīrijas kazaku un musulmaņu centrs. Pašlaik Omskā dzīvo apmēram viens miljons 129 tūkstoši 281 (2005. gada dati) iedzīvotājs.
No interneta resursiem
