Mācības Bārbeles pamatskolā sākas astoņos. Līdz ceļam, kur piestāj skolas autobuss, pirmklasniecei Līgai no mājām ir jānāk vairāk par diviem kilometriem.
Mācības Bārbeles pamatskolā sākas astoņos. Līdz ceļam, kur piestāj skolas autobuss, pirmklasniecei Līgai no mājām ir jānāk vairāk par diviem kilometriem.
Jāpierod nopietni mācīties
Ziemā rīti ir tumši, pēcpusdienās sakrēslo jau ap četriem un lauku ceļš nav apgaismots kā iela pilsētā. Lai bērns uz takas nebūtu viens, norunāts, ka vecākiem atvases jāpavada un jāsagaida autobusa pieturvietā, stāsta sākumskolas skolotāja Dina Godļevska.
Sākumskolas mazākajiem audzēkņiem mammas vietā ir skolotāja Agita Seglicka. Viņa skolas gaitas kopā ar savējiem sākusi jau divas reizes – dēls mācās Misas vidusskolā, meita Bārbelē sākusi astoto mācību gadu. Vēlreiz pirmajā klasē būs jāmācās kopā ar deviņus mēnešus veco Ralfu Valtu, kurš dzīvojas mājās ar vecmāmiņu.
“Bērna skolas gaitas pilnīgi noteikti maina arī ģimenes dzīves ritmu. Bārbelē ceļš uz skolu gan tiek ielāgots jau no piecu gadu vecuma, kad bērni sāk apmeklēt nodarbības mācību iestādē. Tomēr pirmajā klasē mazāk rotaļājamies, vairāk nopietni mācāmies. Veicamā darba apjoms ir prāvs, jāpierod aktīvi strādāt stundā, kas ilgst 40 minūšu. Turklāt mūsu skolā jau no pirmās klases māca arī svešvalodas – krievu un angļu.
Izglītības iestādē mūsu mazie bērni ir līdz pēcpusdienai un mājās dodas tikai ap četriem. Pagarinātās dienas grupā lielākā daļa uzdevumu tiek sagatavoti, tomēr mācību programma paredz tādus mājas darbus, kurus bērns izpilda kopā ar vecākiem vai kādu no ģimenes vecākajiem bērniem. Tā ir tāda kopīga atbildība un rūpes, kas prasa laiku. Tieši skolas gaitu sākumā šīm bērnu attiecībām ar pieaugušajiem ir ļoti liela nozīme,” atzīst skolotāja Dina.
Bez brīvpusdienām
Bārbelē pirmklasnieka skolas soma nav pārāk smaga, tikai pāris darba burtnīcu, kur ir mājās veicamie uzdevumi. Grāmatas glabājas klasē. Tur var atstāt arī sporta tērpu, bet reizi nedēļā tie jānes uz mājām izmazgāt.
Rīta cēlienā uz skolu steidzoties, ne katram bērnam pietiek laika paēst brokastis. Jāatzīst, ka ne visās ģimenēs par to tiek gādāts. Tāpēc mācību iestāde piedāvā ne tikai pusdienas, bet arī brokastis un launagu.
Pašvaldība ir gatava piešķirt brīvpusdienas tām ģimenēm, kurās vecāki noteiktu stundu skaitu nostrādātu teritorijas sakopšanā. Šajā vasarā nebija neviena strādātgribētāja, un par pusdienām visiem ir jāmaksā, skaidro Bārbeles pamatskolas direktore Dace Penķe.
“Ir panākts, ka vismaz vienu siltu maltīti dienā skolā ietur visi audzēkņi un vecāki par to maksā. Skolēnu nav tik daudz, lai mēs nepamanītu, kurš no ēdienreizes atsakās, meklējam risinājumu. Šajā ziņā mums labs palīgs ir pašvaldības sociālā darbiniece Sandra Dreijere. Vecākus apmierina kārtība, ka var izvēlēties no nedēļai piedāvātajiem ēdieniem tos, par kuriem var samaksāt,” stāsta direktore.
Ekrāna draugs
Dace Penķe novērojusi, ka pēdējos gados bērni sākumskolas vecumā ir trausli, neliela auguma un nereti ļoti nopietni. Tas liecina par apstākļiem mājās. Nereti tā ir divvientulība kopā ar televizoru, dažiem arī ar datoru. Nereti uz piecgadīgo nodarbībām atnāk bērns, kurš krāsu zīmuli pirkstos nav turējis, pirmoreiz šķirsta bilžu grāmatu, toties precīzi zina, cikos sākas multenīte televīzijas programmā.
Direktore ir arī mamma un vecmāmiņa un secina, ka bērns ne visās bārbeliešu ģimenēs ir lielākā vērtība. Audzēkņi skolā bieži ierodas noguruši, neizgulējušies, un tas liecina, kas notiek mājās. Pieaugušajiem nav laika sarunām, kur nu vēl nodarboties ar bērnu.
Skarbāki apstākļi
Dace Penķe secina, ka laukos dzīves apstākļi, kaut arī ir skarbāki, veicina norūdīšanos no mazotnes: “Pilsētā vecāki bērnu nogādā skolā ar auto kā paciņu – no durvīm līdz durvīm. Tie kilometri, ko rītos un vakaros nostaigā lauku bērns, arī darbs kopā ar pieaugušajiem, viņa veselībai nāk tikai par labu. Protams, ja vien ir piemērots apģērbs un apavi. Tos reizēm sabiedriskā kārtā nākas gādāt klases audzinātājai ar pagasta sociālo darbinieku.
