Rītdienas saullēkts bārbelietei RITAI VĒTRAI būs īpašs. 22. septembrī viņa svinēs 80 gadu jubileju.
Rītdienas saullēkts bārbelietei RITAI VĒTRAI būs īpašs. 22. septembrī viņa svinēs 80 gadu jubileju.
Smaidīga un saposusies jubilāre mūs sagaidīja tēva dzimtajās mājās “Bērzniekos”. Lūkojoties uz nasko sirmgalvi, grūti bija viņai piedēvēt jau 80. gadskārtu. Ritas stāstījums par savu dzīves gājumu ir tik raits un papildināts ar precīziem datumiem un gadskaitļiem. Citējot rindas no savas dienasgrāmatas, viņa nesniedzas pēc acenēm un par sevi smej: 80 gadu – tas gan ir traki, bet pati esmu varen veselīga. Vienīgi kājas lāgā neklausot, taču tas no jaunības dienām, kad ragavu pajūgs gāzies, traumējusi kāju, ilgi ārstējusies, taču galu galā tikusi uz veselām pekām. Mediķi toreiz brīdinājuši, ka ar vecumu kaite var atgādināt par sevi, bet kas gan par to jaunības plaukumā domās?
Liktenis Ritas kundzi nav sargājis ne no kara šausmām, ne represijām. No 15 gadu vecuma viņa piedzīvoto fiksē dienasgrāmatā. Spilgtā atmiņā bārbelietei ir palikusi 17. dzimšanas diena. To viņa gaidījusi visu vasaru, taču neviens nevarēja iedomāties, ka notikumi pavērsīsies citā gultnē. Nedēļu pirms dzimšanas dienas pāri dzimtajām mājām, kas toreiz bijušas Stelpē, lidojuši un sprāguši lādiņi. “Pašai gan gribējās dziedāt un smiet, nobijusies nebiju. Māte vien nesaprata: “Kā tu, meit, tā vari uzvesties, kad tava dzimtene deg?” Tā no savas dienasgrāmatas citē jubilāre. Okupācijas armijas zaldāti, meklējot dārglietas un naudu, izdemolējuši māju, bet pēc tam tai pielaiduši uguni. Ieraksts Ritas dienasgrāmatā dzimšanas dienas rītā: “Skumji, bez mājām, bez valsts. Es visu vasaru gaidīju, kad man paliks 17 gadu, bet tagad pamostos un sirds tik pilna un smaga kā lietus pielietai priedei.”
Par savu profesiju izvēlējusies pedagoga darbu, jo pēc kara to ļoti trūcis. 32 gadus pavadījusi Rīgā, strādādama par ģeogrāfijas skolotāju. Galvaspilsētā arī satikusi savu vīru, kurš Ritai ļāva iemīļot ekskursiju vadītājas nodarbi. Sākumā piedalījusies tikai vīra vadītās tūrēs, bet vēlāk arī pati organizējusi un vedusi grupas gan uz Kaukāzu un Karpatiem, gan uz Vidusāziju un arī uz metropolēm – Maskavu, Ļeņingradu. Vēl Ritai ļoti paticis lasīt grāmatas. Priekšroku viņa devusi skandināvu autoriem, bet par vienu no mīļākajām grāmatām min “Vējiem līdzi”.
