Šonedēļ 25 gadu slieksnim pārkāpis baušķenieks ARMANDS VINTOŅAKS.
Šonedēļ 25 gadu slieksnim pārkāpis baušķenieks ARMANDS VINTOŅAKS. Pats gaviļnieks smej, ka visai grūti vērtēt sevi, vieglāk par viņu spriest citiem. Visu sarunas laiku uz jautājumiem tiek sniegtas kodolīgas atbildes, bet no paša staro sirsnība, un sejā nenozūd smaids.
Jubilārs dzimis un audzis Īslīces pagastā un bijis pastarītis četru bērnu ģimenē, tāpēc bērnībā jo īpaši mīlēts un lolots. Turpat Īslīcē ar vidēji labām sekmēm beidzis vidusskolu, bet vēlāk apguvis apsarga un namdara arodu. Nu jau vairākus gadus Armands cītīgi strādā par celtnieku. Šis darbs viņam ļoti patīkot. Brīvā laika gan sanākot pavisam maz: “Ja gadās izbrīvēt brīvu brīdi, cenšos to pavadīt ģimenes – sieviņas Aigas un divgadīgā ķipara Toma Daniela – sabiedrībā. Par politiku interesējos vien tik, cik dzirdu no rītiem. Nesaista tā mani. Arī grāmatas īsti pie sirds neiet, tās lasītas vienīgi bērnībā, bet laikrakstus gan labprāt pārskatu.”
Svētki Armandam patīkot, bet tādu vienu mīļāko gan neesot: “Svinam dažādus. Ja reiz tādi ir, kāpēc gan neatzīmēt?” Vārda un dzimšanas dienas tiek svinētas gan draugu, gan ģimenes lokā. Arī šajā reizē trešdien, kad bija īstā jubileja, tā tika atzīmēta ģimenes un radu pulkā, savukārt rīt būs ballīte draugiem. Jautāts par dāvanām, jubilārs gardi nosmejas un attrauc: “Es neesmu tāds, kas ļoti gaidītu, ka man nesīs dāvanas. Protams, patīk, kā jau vairumam ļaužu. Bet izlepis neesmu – ko uzdāvina, ar to esmu apmierināts.” Tāds īsti liels sapnis Armandam ir pašam uzcelt savu māju.
Draugi jubilāru raksturo kā romantisku un sapņu pārpilnu cilvēku. Ikdienā viņš esot kluss un mierīgs, bet dažkārt varot pamanīt greizsirdības dzirkstelītes. Taču pats galvenais – gaviļnieks nekad nevienam neatsakot palīdzēt.