Daudz reižu pēc Latvijas pilsētu apciemošanas esmu domājusi, kāpēc Bauskai nav sava īpaša akcenta, kas būtu raksturīgs tikai Latvijas dienvidu vārtiem un pilsētai, kur satiekas.
Daudz reižu pēc Latvijas pilsētu apciemošanas esmu domājusi, kāpēc Bauskai nav sava īpaša akcenta, kas būtu raksturīgs tikai Latvijas dienvidu vārtiem un pilsētai, kur satiekas. Kā zināms, šie divi moto ir kļuvuši par uzrunājošiem gan vietējos ļaudis, gan tos, kas viesojas Bauskā. Man vienmēr prātā mūsu trīs upes, kas ir ģeogrāfisks retums ne vien Latvijas pilsētām, bet daudz plašākā mērogā.
Apmeklējot Strenčus, priecājos par to, kā vienu pašu Gauju prot izmantot šīs mazpilsētas kultūras dzīves un tūrisma aktivitāšu organizatori. Vasaras mēnešos muzikanti sēžas laivā un spēlēdami brauc lejup pa upi, uz tilta viņus parasti sagaida ļaudis, lai priecātos gan par muzicēšanu, gan jauku skatu. Pēc tam laiva piestāj Gaujas krastā, kur atrodas estrāde, un tur muzikālās stundas turpinās.
Labas idejas ir vērts pašpikot, un es iedomājos, ka pa Mūsu un Mēmeli laivo dziedātāji vai muzicētāji un satiekas (šis vārds tagad ir kā pilsētas atslēga) Ķirbaksalā, kura kļūst aizvien civilizētāka. Nesapņoju par kādreizējo tradicionālo Mēmeles ūdenstūrisma sacensību atdzimšanu, kas pavasarī savulaik pulcināja daudz dalībnieku. Būtu pat ar mieru personīgi sagādāt piemiņas balvas, veltītas tiem Bauskas ūdenstūristiem, kas airējas nevis uz zemes, bet debesīs. Tā akal būtu satikšanās – pagāju šajā laikā un tagadnē, pie upes.
Piedaloties friziermeistares baušķenieces Mārītes Mucenieces 40 darba gadu sarīkojumā Bauskas tautas namā, domāju par šīs dzimtas lielisko amata pārmantojamību. Trīs paaudzes pievērsušās šim darbam. Domāju, ka Bauskā iespējams atrast līdzīgas ģimenes, kas turpina vecvecāku un vecā ku iesāktu profesiju. Arī tās būtu godā ceļamas, protams, citādāk nekā pirmajā sarīkojumā, kad satikās amata māsas un brāļi, radi, draugi, klienti. Pilsētas Tautas nama darbiniekiem pavērtos jaunas iespējas pulcināt baušķeniekus vai kādreizējos pilsētas iedzīvotājus, lai novēr tētu pašu vērtīgāko – mūsu cilvēkus. Pieļauju, ka šādai iecerei atrastos atbalstītāji. To sapratu, redzot, cik priecīgas bija frizieres, ne tikai apsveicot kolēģi darba svētkos, bet sasveicinoties un apkampjoties pēc ilgas neredzēšanās, gatavojot un parādot modeļus frizūru skatei.
Tuvojas Bauskas četrsimtgade. Diez vai spēsim to svinēt tik vērienīgi kā Cēsis un Sigulda savu astoņsimtgadi. Es tomēr ce ru, ka projektos un stratēģijās, kur virknējas daudz svešvārdu un vispārīgu frāžu, mūsu pilsētas speciālisti pratīs rast vietu BAUŠĶENIE-KIEM. Varbūt arī tas spēs mazināt viņiem piemītošo nīgrumu pret savu pilsētu. Ja enerģiski, jauni cilvēki šajā vasarā spēja sarīkot Bauskas skaistākās meitenes un puiša konkursu, ticu, ka mēs varam vairāk labu lietu izdarīt.
