Vasaras vidū, 4. jūlijā, Rīgā tika atklāts kāds piemineklis, kurā iekalti arī vairāku mūspuses ļaužu vārdi.
Vasaras vidū, 4. jūlijā, Rīgā tika atklāts kāds piemineklis, kurā iekalti arī vairāku mūspuses ļaužu vārdi.
Rīgas centrā, Gogoļa un Dzirnavu ielas krustojumā, tapis Latvijas Mākslas akadēmijas studentes Elīnas Lazdiņas darbs “Cilvēki – simboli”, kas uzvarēja konkursā par piemiņas zīmi Žanim Lipkem un vēl 270 zināmiem Latvijas ebreju glābējiem.
Dod patvērumu vajātajiem
Piemineklis simboliski veidots kā siena, kas gāzdamās draud iznīcināt ebrejus, bet šo sienu tur stabi, uz kuriem ir cilvēku glābēju vārdi. Starp tiem varam ieraudzīt arī baušķenieku Oskara Žebera un Lūcijas Bundzinskas, vecsaulietes Annas Pīpiņas un brunavieša Žaņa Rigerta vārdus. Tie ir cilvēki, kas Otrā pasaules kara gados, no 1941. gada vasaras līdz 1944. gada vidum, dažādos laikos bija devuši patvērumu Bauskas ebrejam Israilam Toikam, kura ciešanas sākās jau 1941. gada jūlijā. Tad, joprojām neskaidros apstākļos (nav izprotama akcijas motivācija un jēga), sākās 56 ebreju vīriešu, arī I. Toika, sterilizācija.
Noziegums tika paveikts Bauskas pilsētas ambulancē (tag. laikraksta “Bauskas Dzīve” redakcijas ēkā Rīgas ielā), nevis publiski Rātslaukumā un aplausu pavadīts, kā to nesen publikācijā apgalvoja S. Žuravļovs. Cilvēkam, kuram ir akadēmiķa tituls, nāktos gan zināt, kas ir sterilizācija un ka šo ķirurģisko operāciju, kas padara cilvēku neauglīgu, nav iespējams veikt publiski uz ielas. Kaut arī akadēmiķis apgalvo, ka savus prātojumus pamato ar vēsturiskiem faktiem, izskatās, ka Latvijas arhīvu dokumenti, kas glabā liecības par šo noziegumu un arī par Bauskas apriņķī noslepkavoto ebreju skaitu, viņam ir sveši, viņš balstās uz padomju propagandas melīgiem apgalvojumiem.
Izdodas aizbēgt
Sterilizāciju pilsētas ambulancē vairāku vietējo palīgpolicistu klātbūtnē veica divi vietējie ārsti, asistējot medmāsām. Pēc tam vairākas dienas sakropļotie cilvēki atradās turpat, ambulances telpās, bet jūlija beigās tika saņemta pavēle šos ebrejus noslepkavot. Lai īstenotu iecerēto, naktī ambulancē ieradās bruņoti latviešu palīgpolicisti. Viņiem bija dots uzdevums ar divām kravas automašīnām aizvest visus tur esošos uz Vecsaules pagasta Likvertenu silu un nošaut.
Sajuzdams ko nelāgu un izmantodams to, ka ambulance nav aplenkta, I. Toika pa logu uz sētas pusi bēga. Viņa virzienā tumsā tika raidīti šāvieni, taču neviens I. Toiku neskāra. Pēc tam izvešanas akcija uz laiku tika pārtraukta un sākās viņa meklēšana. Taču I. Toikam izdevās paglābties. Paša vārdiem runājot, sākumā līdz rītam kādā tuvējās atejas bedrē līdz kaklam mēslos, pēc tam – upes malā augošās nātrēs, kur viņš pavadīja visu nākamo dienu, apsvērdams tālāko rīcību.
Slēptuves vairākās vietās
Nākamajā naktī I. Toika pārpeldēja Mēmeli un kājām devās uz Vecsaules pagasta Dangu mājām pie Annas Pīpiņas. Viņai I. Toika, kurš līdz karam bija zirgu tirgotājs Bauskā, savulaik uz parāda bija pārdevis zirgu. Vīrs cerēja, ka A. Pīpiņa palīdzēs, un šo palīdzību arī saņēma. I. Toika dzīvoja pie vairākiem saviem paziņām. Kādu laiku viņam patvērumu deva Bauskā pazīstamais veikalnieks Oskars Žebers, kam tagadējā Rīgas ielā, iepretim Lodinga alus darītavai, piederēja nams ar tornīti. O. Žebers I. Toikam ierādīja slēptuvi tornītī. Vēlāk I. Toika mitinājās arī pie savas skolasbiedres Lūcijas Bundzinskas viņas dzīvesvietā Upes ielā. Kad Bauskā kļuva nedroši, viņš devās uz dzimto Brunavu Panemunes pagastā. Tur viņam palīdzēja bērnības draugs Žanis Rigerts un vairāki pagasta iedzīvotāji. Uzturoties pārsvarā Ž. Rigerta mājās “Latpuri”, kas atradās nostāk no Brunavas centra, Mēmeles krastā, I. Toika pavadīja lielāko slēpšanās laiku un sagaidīja Sarkanās armijas ierašanos 1944. gada vasarā.
Šis stāsts balstīts uz I. Toikas sniegtām liecībām, kuras viņš pēc kara deva gan Valsts ārkārtas komisijai, gan padomju varas institūciju izmeklētājiem, kas izmeklēja vācu okupācijas laikā pastrādātus noziegumus. Arī vairāki vecākās paaudzes brunavieši joprojām glabā atmiņas par ebreja I. Toikas glābšanu. Vissaistošākās no tām liecina, ka par ebreja slēpšanu zināja arī daži vietējie palīgpolicisti jeb tā dēvētie šucmaņi. Taču viņu klusēšanas maksa bija regulāra bezmaksas kandžas pudeļu piegāde…
Dzīvesstāsts vēl neizzināts
Par I. Toikas dzīvi pēc kara diemžēl zināmi tikai daži apstākļi. Viņš it kā pārcēlies uz Rīgu, strādājis un tirgojies tagadējā Vidzemes tirgū. Vēlāk apprecējies. Pēc pārciestā bērnu būt viņam nevarēja, par savu I. Toika pieņēmis cita vīrieša viņa sievai radītu bērnu. Tālākais ebreja dzīvesstāsts nav zināms, jo pagājušā gadsimta 50. gadu nogalē vai 60. gados viņš pārcēlies uz Izraēlu un par šo viņa dzīves posmu nav nekādas informācijas.
Vairākos savos pētījumos esmu norādījis, ka 1941. gada augusta sākumā Vecsaules pagasta Likvertenu silā trijās akcijās tika noslepkavoti apmēram 800 Bauskas pilsētas un apriņķa ebreju. Tie nebija vairāki tūkstoši (tik daudz ebreju Bauskā 20. gadsimta 30. gadu nogalē nemaz nebija), kā tas savulaik tika teikts dažās padomju autoru grāmatās, uz kurām acīmredzot bez jelkādas kritikas joprojām atsaucas akadēmiķis S. Žuravļovs. Taču pilnīgi izpētīta un pamatota ir vien minētā I. Toikas izglābšana, kaut arī mutvārdu liecības ir devušas informāciju par vēl dažiem Bauskas apriņķī izglābtiem ebrejiem un viņu glābējiem. Šīs liecības ir visai neskaidras, tām nav arī skaidra pamatojuma arhīvu dokumentos.
