Lietuvas pedagogi savus profesionālos svētkus – Skolotāju dienu – sagaidīs, piedaloties piketos un protesta mītiņos, vēsta ziņu aģentūras. Iemesls ir tāds pats kā Latvijā – zemais atalgojums.
Lietuvas pedagogi savus profesionālos svētkus – Skolotāju dienu – sagaidīs, piedaloties piketos un protesta mītiņos, vēsta ziņu aģentūras. Iemesls ir tāds pats kā Latvijā – zemais atalgojums. Tiesa, kaimiņvalstī pedagogu darba vidējā samaksa ir krietni mazāka nekā pie mums. Latvijas skolotāji savu attieksmi pret algu reformas gauso tempu pauda septembra nogalē, pulcējoties piketā pie valdības nama, kur notika 2008. gada valsts budžeta likumprojekta apspriešana. Tā arī īsti nekļuva skaidrs, vai protesti sasniedza mērķi. Izņemot atrunas “pārskatīsim, analizēsim, spriedīsim”, konkrēta vienošanās, šķiet, netika panākta.
Atšķirībā no lietuviešiem, Skolotāju dienu mūsu izglītības iestāžu pārstāvji sagaidīs Latvijas pedagogu forumā greznajā Nacionālās operas namā. Izglītības un zinātnes 30 izciliem darbiniekiem tiks pasniegtas jau tradicionālās Gada balvas un prēmijas. Tas, protams, ir jauki, bet diez vai skolotāja prestižu sabiedrībā forums spēs ietekmēt.
Iztirzājot izglītības sistēmas problēmas, vispirms tiek minēts skolotāju atalgojums. Bet tas nav vienīgais protestu iemesls. Pieļauju, ka visvairāk pedagogiem sāp attieksme, jo profesijai – būsim atklāti – ir ļoti zems prestižs, turklāt viņi ir neaizsargāti, tāpēc ka visās skolēnu likstās par galveno grēkāzi allaž tiek uzskatīts pedagogs. Gadiem strādājot spriedzes režīmā un nesaņemot gandarījumu, kas nebūt nav atalgojuma ekvivalents, ikvienam var iestāties spēku izsīkums. Iespējams, tas ir galvenais iemesls, kādēļ arī pedagogi, kuriem nav bijis pamata sūdzēties par darba samaksu, cits pēc cita pamet skolas.
Biju izbrīnīta, kādā valsts iestādē pie datora ieraugot labu skolotāju, kurai netrūka ne ideju, ne pedagoģes talanta. “Jā, mans pašreizējais darbs ir monotons un iepriekšparedzams, taču beidzot sāku justies kā cilvēks. Vairs nejoņoju pa dzīvi kā maratoniste, dienu un nakti domājot par kvalifikācijas paaugstināšanu, stundu kvalitātes uzlabošanu, tālākizglītošanos un vēl nez ko, lai atbilstu standartiem, kuru sasniegšana nozīmētu pilnīgu atteikšanos no savām vajadzībām,” pārdomās dalās bijusī pedagoģe.
Patiesībā skolotāji pie mums ir kļuvuši par tādiem kā darba zirgiem, bet viņu prasība par dažiem desmitiem latu palielināt algu šīs dzīves “varenajiem” izraisa nicinājumu un izsmieklu. “Paši vainīgi, ka neprot iekārtoties un nopelnīt” – tāds ir šīs attieksmes zemteksts. Bet bērni Latvijā dzimst, un skolā būs jāiet katram. Ne jau veiksminieki, kas ir mācējuši labi iekārtoties, kļūs par viņu pirmajiem audzinātājiem un padomdevējiem, bet gan skolotāji – ikdienā peltie, bet svētkos – slavētie.
