Par gulbjiem mēs visu it kā zinām. Rudeņos tie aizlido, pavasarī atgriežas dzimtajās vietās. Zinām arī, ka mums ir teicams tenisists Ernests Gulbis.
Par gulbjiem mēs visu it kā zinām. Rudeņos tie aizlido, pavasarī atgriežas dzimtajās vietās. Zinām arī, ka mums ir teicams tenisists Ernests Gulbis. Taču pēdējo nedēļu notikumi visvairāk vijas ap bijušo Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienesta virsnieku Edgaru Gulbi, kuru vaino smagos noziegumos. Pagājusi vairāk nekā nedēļa, kopš viņš uz Salu tilta no drošības policijas mašīnas “iekritis” Daugavā un nokļuvis slimnīcā, muskuļotu vīru apsargāts, bet mīklainā notikuma atrisinājuma nav. Var vienīgi minēt, vai tas bija raupjās izmeklēšanas laikā novārdzinātā Gulbja meistarstiķis vai iepriekš pēc labākajiem nesenās pagātnes paraugiem izplānots aizdomās turētā bēgšanas mēģinājums ar “nejaušu” glābējkomandu. Iespējams, scenārijā bija paredzēta arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka A. Loskutova atstādināšana un A. Kalvīša vēlāk par nepelnīti dramatisku nosauktais paziņojums par noziedzīgu grupējumu ar tagadējo un bijušo specdienestu darbinieku līdzdalību.
Visa šī jezga izskatās pēc “stabilizācijas garanta” muskuļu demonstrēšanas, lai remdētu sabiedrības nemieru par ekonomisko un politisko krīzi valstī un vairotu izsīkušo uzticību valdošajam grupējumam.
Situācijas vērtēšanā ne tikai drošības dienestu vadītāji, bet arī Valsts prezidents V. Zatlers ir atturīgi, mazliet tā kā apjukuši, visu atstājot dažādu komisiju un “taisnīgās tiesas” ziņā. Atklātībā pagājušajā nedēļā parādījās arī tiesībsargs R. Apsītis, neslēpjot aizdomas par vardarbību pret E. Gulbi. Nacionālās drošības padomes sēdē augstie ierēdņi atskārtuši, ka vienpadsmit drošības dienestu valstī esot par daudz. No dzirdētā izlobāms, ka šie spēki kopā cīnoties nevis pret tumsu, bet cits ar citu, neaizmirstot arī sev iešķiebt pa saldam kumosiņam. Politologi domā, ka Saeima varētu atgriezties pie bēdīgi slavenajiem grozījumiem drošības iestāžu likumos.
Lielākā pagājušās nedēļas uzvara bija Latvijas sieviešu basketbola izlases uzvara pār Francijas komandu un iekļūšana Eiropas čempionāta pusfinālā. Politisko spēļu laukumā vairāki zaudējumi. “Tēvzemieši” zaudējuši ne vien ekonomikas ministru un cerības to atgūt, bet arī savu pārstāvi Nacionālajā radio un televīzijas padomē. Saeimas atbalstu nesaņēma arī padomes priekšsēdētājs A. Berķis (ZZS). Partiju runasvīri M. Grīnblats un A. Brigmanis solīja koalīcijas aizklāto balsojumu neaizmirst. Dīvainā kārtā padomē ievēlēti opozīcijas pārstāvji Dz. Geka (JL) un Ā. Kleckins (SC). Dz. Geku, manuprāt, gluži vienkārši nevarēja neievēlēt ne tikai viņas profesionalitātes, bet arī sabiedriskās rosības dēļ, aptverot Sibīrijas bērnu likteņus filmās un grāmatā.
Valsts reģistra galvenā notāra posteni atstāja J. Endziņš (A. Endziņa dēls), nojauzdams, ka atkārtoti viņu vairs neievēlēs, jo nav ne demagogs, ne kretīns, arī valdošo pakalpiņš ne. Ja tu neesi vajadzīgajā partijā, tad ne tevis, ne tavu bērnu nav vispār. Kliedzošākais piemērs tam valdības “nespēja” atrast pāris miljonu Cesvaines novadam, lai segtu parādu atjaunotās neatkarības gados vienīgās vidusskolas celtniekiem. Šķiet, valstsvīri aizmirsuši, ka viņi nepārzina tikai visādos ceļos iegūto partiju naudu, bet visas sabiedrības, pat pensionāru, dažādu nodokļu veidoto valsts budžetu. Manuprāt, iedzīvotāju šķirošana pēc pašvaldību vadītāju partijiskās piederības ir vistiešākā diskriminācija.
