Pēc viesošanās pie Sīpolu ģimenes Stelpes pagasta «Speķos» pārņēma miera izjūta. Nav nemaz tik bieži, kad lauku viensētās, tiekoties ar to iemītniekiem, var dzirdēt pārdomas par labu dzīvošanu.
Pēc viesošanās pie Sīpolu ģimenes Stelpes pagasta “Speķos” pārņēma miera izjūta. Nav nemaz tik bieži, kad lauku viensētās, tiekoties ar to iemītniekiem, var dzirdēt pārdomas par labu dzīvošanu.
Uz “Speķu” mājām devāmies interesantās sakritības dēļ. “Mums jau daudzi teikuši, ka mājas vārds labi sader kopā ar uzvārdu. Vēl tikai kādu šņabīti vajadzētu,” nosmej “Speķu” saimnieks Aivars Sīpols. Viņš gan piebilst, ka pašlaik mājās esot apmetusies uz dzīvi meita ar znotu, kuram uzvārds arī labi iederoties šajā “kompānijā” – Jostiņš. “Tagad grūti laiki, jāsavelk josta. Bet tas nav par mums, mēs nesūdzamies,” optimismu pauž saimnieks.
Gluži kā seriālā
Sieva Jevgēnija izstāsta, ka ir dzimusi un augusi šajā pusē, taču “Speķu” mājās ienākuši dzīvot astoņdesmito gadu sākumā. Ēkas gan ir krietni vecākas, taču pašreizējiem saimniekiem nav izdevies noskaidrot, kāds bijis to nosaukuma izcelsmes avots. “Noteikti bija kāds interesants iemesls, jo pie mums jau viss notiek interesanti – gluži kā seriālā,” stāstu par savas pašreizējās ģimenes izveidi sāk Aivars.
No Mārupes viņš nokļuvis Stelpes pusē, te ieskatījies Jevgēnijā, bet īstais kontakts nav izveidojies. Aivars aizgājis armijā, abi pašķīrušies, vēlāk katrs nodibinājis savu ģimeni. Taču šis laikam ir viens no tiem gadījumiem, kad pirmā mīlestība izrādījusies pārāka. Gan Aivars, gan Jevgēnija savas pirmās oficiālās laulības saites sarāvuši un nu jau ilgus gadus dzīvo kopā. “Vairs jau neko citu nemeklēšu. Jevgēnija ir vienkārši forša sieviete, darbīga, čakla, mani saprot. Kad vajag, samīlē, kad esmu nogrēkojies ar vella dziru, tad salamā. Bet tas arī vajadzīgs, lai nepalaistos pavisam,” un atkal virtuvi piepilda Aivara labvēlīgie smiekli.
Arī Jevgēnija vīram velta atzinīgus vārdus: “Viņam ir zelta rokas, labs celtnieks, pats visu mājās sameistaro. Mums jau laukos nav tā kā pilsētā. Lasu “Bauskas Dzīvē”, ka cilvēki sūdzas, viņiem ielā laterna nedeg, nav, kas atkritumus aizvāc. Mēs laukos ar visu paši tiekam galā. Kad ir tumšs, jādzīvo tumsā. Kad vajag, Aivars saslēdz prožektorus, tad mums te gaišs kā dienā,” Jevgēnija uzskaita vīra labos darbus.
Bez čīkstēšanas
To, ka “Speķu” mājās dzīvo darbīgi ļaudis, var redzēt ikviens ienācējs, jo pagalms gana sakopts, te vietu radis prāvs mājdzīvnieku pulks. Sīpolu ģimenei ir piemājas saimniecība, savas vistas, rukši, gotiņas. Sevi var nodrošināt, bet nekādam biznesam nesanāk. Lai naudu pelnītu, abi strādā citus darbus. “Nav ko gausties. Rokas, kājas ir, vajag tikai darboties. Lasu jau avīzēs, kā citi čīkst un sūdzas. Mēs tādi neesam. Nu bija šogad grūti, lietainās dienās nekādi neizdevās sienu savākt. Bet vai sūdzoties tas būtu izdevies labāk? Pašiem vien vajadzēja ar visu tikt galā, un mēs tikām,” pārliecība skan Aivara balsī.
“Speķu” mājās netrūkst vietas arī viesiem. Svētku reizēs te ierodas seši bērni ar otrajām pusēm, līdzi arī pa kādam mazulim. Jevgēnija gan uzreiz piebilst, ka bērni netiek šķiroti, kurš no pirmās, kurš no otrās laulības: “Visi mums ir mīļi, mājās vieta visiem atradīsies.”
