Viņas nostājās man cieši blakus – divas ļoti elegantas vidēja vecuma slāvu izcelsmes sievietes, visticamāk, biroju darbinieces. Prieku par negaidīto tikšanos abas dāmas pauda neviltoti.
Viņas nostājās man cieši blakus – divas ļoti elegantas vidēja vecuma slāvu izcelsmes sievietes, visticamāk, biroju darbinieces. Prieku par negaidīto tikšanos abas dāmas pauda neviltoti. “Sveta, Sveta, okeijuški!” iesaucās vecākā. Tad viņas apkampās, saskūpstījās un sāka tērzēt. Ja godīgi, es jutos gandrīz laimīga par šādu kompāniju, jo gaidīju tramvaju klusā pieturā Rīgas nomalē īsi pirms pusnakts.
Draudzenes uzrunāta, arī otra dāma atbildēja: “Okeijuški, Marina!”, un viņas turpināja apmainīties ar jaunumiem.
Sasveicināšanās frāzi uzreiz nesapratu, bet drīz vien aptvēru, ka tas ir krieviski omulīgs atvasinājums no angliskā “okay”. Nodomāju – labi, ka neesmu valodniece, jo tad man būtu jāvēršas pret sadzīves runas piesārņojumiem un es nedrīkstētu atzīt, ka “okeijuški” man tīri labi patīk. Jau sen zināju, ka baltiešu krievu valoda atšķiras no viņu tautiešu valodas etniskajā dzimtenē. Cita intonācija, maigs un stiepts akcents, apgalvo valodas smalkāki pazinēji. Vēsturiski viņi to saista ar vācu un latviešu valodas ietekmi.
Tramvajs kavējās jau 40 minūtes. Un tā negribot nācās noklausīties blakusstāvētāju dialoga turpinājumu. Kādā brīdī Marina draudzenei sāka stāstīt, šķiet, par krustmeitas kāzām un saviļņota iesaucās: “Ja tu zinātu, kāds vedējtēvam bija spīčs! Es gandrīz noģību. Visi apgalvoja, ka tāds spīčs šaipus Berlīnes mūra nav dzirdēts.” Man atkal bija brītiņu jāpadomā, lai atskārstu, ka “spīčs” ir sarunā pieminētā vedējtēva uzruna. Tālāk jau valodas šķēršļu bija mazāk. Kad draudzenes sāka apspriest savu kopīgo paziņu, viņai tika veltīts apzīmējums “urla”. Neglaimojošais vārdiņš bieži tiek lietots arī latviski runājošo auditorijā, bet par tā izcelsmi man nav ne jausmas. Kad tramvajs beidzot pienāca, bija gandrīz vai žēl šķirties no jaukajām krievu lēdijām, kuru ekspansīvais un krāšņais dialogs saistīja manu uzmanību.
Mēs, šķiet, vēl īsti neapjaušam, cik ļoti mūsdienās ir mainījusies arī latviešu sarunvaloda. Ne jau pārveidoti anglicismi, bet gan ierēdņu un dokumentu leksikas ieplūšana parastā ikdienas sarunā, manuprāt, ir vispostošākā. Nu kā lai iztiek bez “maģiskajiem” vārdiņiem “argumentēt”, “pozicionēt”, “integrēt” vai “transformēt”? Bet, ja labi padomā, katru no tiem var izteikt arī latviski, taču liekas, ka skanējums nebūs pārliecinošs. Protams, valodai ir jābūt elastīgai un jāmainās. Nesauksim taču glītu gaišmati par zeltmatīti, kā savulaik to darīja Rainis!
Filozofs Uldis Tīrons 1993. gadā rakstīja: “2000. gadā būs izveidojusies jauna valoda. Tā sastāvēs nevis no vārdiem, kas būs pārdzīvoti, bet gan no vārdiem, ko jaunie cilvēki būs iemācījušies, runājot klerku, baņķieru, izdevēju, ekonomisko kategoriju klišeju valodā..” Nu šajā laikā jau dzīvojam, okeijuški!
