Anda Staņulāne šogad ir gaismas stars trim Bauskas rajona skolām, jo ir piekritusi mācīt informātiku trīs vidusskolās – Īslīcē, Iecavā un Saulainē.
Anda Staņulāne šogad ir gaismas stars trim Bauskas rajona skolām, jo ir piekritusi mācīt informātiku trīs vidusskolās – Īslīcē, Iecavā un Saulainē. Tomēr oktobrī vēl vairāk par šo jauno un skaisto sievieti lika runāt “Bauskas grupas” gleznotāju pirmā izstāde, kurā ir arī septiņi Andas darbi.
Lai kļūtu par gleznotāju, savas prasmes ir jāattīsta, jāiegūst zināšanas. Kāds ir bijis jūsu mācību ceļš glezniecībā?
– Kad biju maza, tad mamma uzstāja, ka jāmācās mākslas skolā, bet es nevēlējos. Zīmēšana man ir iedzimta no mammas, jo viņa ir māksliniece. Varbūt arī labi, ka neaizgāju uz mākslas skolu, kad mamma spieda, jo tas bija pret manu gribu un droši vien būtu nepatika uz mūžu. Pamazām nobriedu un radās vēlēšanās gleznot. Pirmās zināšanas ieguvu Jelgavā, kur gāju uz zīmēšanas studijām pie Ulda Rogas. Tagad esmu viena no “Bauskas grupas” gleznotājām. Liela nozīme mūsu gleznotāju grupā ir Īrai Rozentālei un Indrai Liepai. Īras nopelns ir tas, kā viņa ar mums strādā – pienāk klāt un pasaka: “Tas ir ļoti labi izdevies, bet varbūt padomāsim arī par to, kā to varētu citādāk.” Indra ir organizatore. Viņa mūs tā apčubina – pienes tēju un sameklē visu, ko vien vajag.
Gleznot vienkārši sev – tas ir viens. Izlikt gleznas izstādē ir kas cits, jo cilvēki vērtē, izsaka savas domas, kas ne vienmēr var būt pozitīvas. Kā sanāca piedalīties izstādē Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā?
– Pagājušajā gadā mūsu grupai bija neliela izstāde salonā “Meistars Gothards”. Tad Īra Rozentāle teica: “Pēc gada mums būs izstāde Bauskas muzejā.” Tas bija kaut kas neticams, kā nepiepildāms sapnis, bet šī diena pienāca, un bija īpaša izjūta – mūsu darbus izliek, novērtē. Visu laiku, kad gatavojāmies, bija neticība. Ierāmējām darbus, bet nespēju vēl noticēt šim īpašajam, nozīmīgajam notikumam un iespējām dalīties ar citiem ar savām domām un savu darbu. Pārlaimīga izjūta, jo ne jau katru dienu izliek darbus izstādē. Jocīga bija izjūta, ka redzami mani darbi un visi tos skatās, sirreālas izjūtas. Atbrauca ciemos meitenes no Jelgavas, vērtēja arī skolotājas no Saulaines, kuras pazīstu jau kopš bērnības. Viņām darbi patika. Patīkami, ka ir atzinība no cilvēkiem.
Vērojot jūsu izstādes darbus, man radās izjūtas, ka augos, kuri attēloti brīvajā dabā, ir kaut kas plēsonīgs. Vai tās varētu būt tikai manas izjūtas?
– Gleznā ieliktās izjūtas un to vērtējums bieži vien ir atkarīgs no dienas noskaņojuma. Man pēdējā laikā patīk oranžā krāsa. Iespējams, ka zemapziņā kaut kas vada roku un izveidojas kas tāds, par ko tu domā. Katram cilvēkam ir citādāki darbi un to izjūta – savs noskaņojums, savas domas un ikdienas pārdzīvojums. Darbos ar krāsām tas arī parādās. Abstraktie gleznojumi skatītājiem bieži nepatīk: “Tādas ķēpas vien ir, ko jebkurš mazulis var uzgleznot.” Bet šos gleznojumus veidot bieži vien ir grūtāk nekā kluso dabu, jo ir spēcīgi jādomā, kā veidot krāsu salikumu, izvietojumu. Ja ir laukumi, jāvērtē, kuri būs lielāki, mazāki. Klusā daba – tā stāv tavā priekšā, un tad tu zīmē pēc izjūtas. Abstraktajā gleznā ir jāieliek ļoti daudz, lai tā būtu skatāma un piesaistītu uzmanību. Dzīvoju ar domu – ja arī ir sliktais, pēc tā nāks labais. Nevar būt tikai viens, no abiem ir pa drusciņai.
Mākslinieks, kurš ir slavens ar ekstravagantiem izgājieniem un ģērbšanās stilu, parasti ir komersants un mēģina pārdot savu preci. Vai mākslinieka dzīves stilam ir liela nozīme?
– Māksliniekam nav jābūt uzreiz atpazīstamam stilam. Kā saka Īra Rozentāle: “Nejaušu mākslinieku nav. Ikviens, kurš pieskaras audeklam un ar interesi aplūko mākslas darbus, kuram iedegas acis, ir mākslinieks.” Es esmu tāda, kāda esmu. Man patīk gleznot, zīmēt un radoši strādāt, bet tāpēc jau speciāli neizcelšos, lai parādītu, ka es gleznoju. Tas nav mans mērķis, es gleznoju savam priekam.
Mūsdienās jaunu skolotāju nav daudz. Kādas ir izjūtas jaunai informātikas skolotājai, kas skolā strādā tikai divus mēnešus?
– Pirms augstskolas nebiju domājusi, ka mācīšos par skolotāju. Pirmā lekcija ar vārdiem: “Nu, jaunie pedagogi!” lika kājām saļimt. Tomēr par iegūto izglītību ļoti pateicīga esmu vecākiem, kas mani atbalstīja, palīdzēja pabeigt augstskolu un sākt pašai savu dzīvi.
Pedagogu kolektīvi skolās mani uzņēma ļoti patīkami. Grūtāk ir stundās, jo problēma ir nevis manas zināšanas, ko dodu, bet gan savaldīt skolēnus, jo viņu izpratnē ir tā: “Jauna skolotāja – varēsim ampelēties.” Tā ir nepatīkama izjūta, kad nākas būt skarbai un dusmīgai, tādai man ir grūti būt.
Kas skolēnos ir citādāks salīdzinājumā ar to, kā iztēlojāties studiju laikā augstskolā?
– Bakalaura darbu rakstīju par korekcijas klasi, un viss likās skaisti – tu darbosies, aktīvi mācīsi, un būs rezultāti. Latvijas Lauksaimniecības universitātē bija noslogots mācību process, nevarēja apvienot ar darbu, praksē iegūtā pieredze ar labu pedagogu līdzās nedeva reālo priekšstatu. Tagad bija neliels šoks, bet pie tā ir jāpierod.
Negribas neko sliktu teikt, jo aspekti ir ļoti daudz un dažādi. Nav neviena slikta skolēna. Savulaik man skolā negribējās mācīties, bet tagad – laikam tāds vecums – vēlos mācīties, varētu beigt vēl vienu augstskolu. Gribas panākt, lai skolēni arī to saprastu un pieņemtu šo izjūtu, bet viņiem šī pieredze ir sveša.
Liela nozīme ir noskaņojumam klasē, kuru bieži vien veido skolēnu uzvedības stils un valoda. Vai dažādi pasākumi pret pīpēšanu un izrunāšanos varētu mainīt situāciju?
– Pirms gadiem desmit, pasprūkot rupjiem vārdiem, uzreiz teica: “Atvainojiet, skolotāj!” Tagad tā nenotiek. Arī viens ar otru runā briesmīgiem izteicieniem.
Bija laiks, kad divas vai trīs meitenes klasē pīpēja, tagad labi ja divas vai trīs to nedara. Mūsdienās ir liels bara instinkts – ja draugi pīpē, arī man jāsmēķē. Diemžēl tie nav īstie draugi, kas “pavelk” uz muļķībām. Ja dažādi pasākumi palīdzēs vismaz dažiem nepievienoties pīpmaņiem, jau būs labi. Vairāk pašlaik palīdz kampaņas pret kāpšanu svešās mašīnās, par atstarotāju lietošanu.
Kādi ir pirmie spilgtākie pārdzīvojumi vai pārsteigumi, vadot stundas?
– Špikošana. Patiesībā pirmajā kontroldarbā tas bija ļoti interesanti – ne tik daudz pieķert, cik novērot šīs emocijas. Lielākā daļa špikotāju ir nojaušama pēc kustībām, pēc uzmanības, kas tiek veltīta apkārtējiem. Interesantākās izjūtas, kad skaties uz kādu, kurš noraksta, tad viņš paceļ acis, sastopas ar tavu skatienu un uzreiz novēršas. Lai skolotāja nesadomātu, ka viņš mēģina pārbaudīt, vai uz viņu skatās.
Daudzi skolotāji vēlētos mainīt profesiju. Tik neilgā laikā par to, iespējams, domas diez vai radīsies. Bet tomēr – vai ir kādi citi nākotnes mērķi?
– Esmu māņticīga – ja ko domāju par nākotni, par to nerunāju. Domāju un ceru, bet nesaku. Kamēr ir idejas un optimistisks skatiens uz darbu, kamēr nezūd interese, vēlme iemācīt, ir jāstrādā. Vienīgi bieži ir vilšanās – gatavojies stundām ar visu sirdi un dvēseli, veido materiālus, bet tur – nevienam to nevajag, tevī neklausās. Priecājos par to, ka vismaz kādam kaut kas aizķeras – ja viens atceras, jau ir labi. Noteikti turpināšu arī gleznot.
