Reizēm gribas vaidēt vien, redzot neaptverami brīvo stilu attiecībās. Saiet kopā un pašķiras, laiž pasaulē un pamet bērnus.
Reizēm gribas vaidēt vien, redzot neaptverami brīvo stilu attiecībās. Saiet kopā un pašķiras, laiž pasaulē un pamet bērnus. Šodien tā, rīt cita sieva – kāpēc liegt sev to prieku? Kā šos procesus sabiedrībā vērtē ģimenes psiholoģe Inga Grīnberga?
– Pēdējā laikā nav bijis klientu, kuriem būtu vajadzīga psihologa palīdzība, risinot šādas problēmas. Zinu ne mazums tādu piemēru, daudz par to raksta tā sauktajos “sieviešu žurnālos”. Kaut arī tā nav tikai sievietes atbildība, attiecībās vienmēr ir iesaistīti divi cilvēki.
Pirms mest akmeni šodienas sabiedrības dīķī, atceros tos pašus daudziem tik mīļos “Likteņa līdumniekus”. Baroneses kalponei Katrīnai bija “love story” ar jauno baronu. Kādu stipru dzimtu radīja Katrīna ar Jēkabu, kaut arī pirmdzimtajā dēlā ritēja svešas šķiras asinis! Varbūt agrāk par to mazāk runāja? Tagad katru naktspodu no pagultes izvelk.
– Cilvēku attiecības ir nemitīgā attīstības procesā, to ietekmē arī informācijas pieejamība. Mums arī gribas to, kas pirms gadiem bija tikai tur – “aiz robežstaba, kur kapitālisms”.
Mūsdienās informācija, kam, manuprāt, būtu jāpaliek ģimenē, tiešām tiek “iznesta” ārā un ne pārāk labi “ož”. Tas ir sarunu temats daudziem kopumā, jo – ja nerunā par mani, varu pašausmināties.
Katrā sabiedrībā ir savi aizliegumi, piemēram, slepkavot, piekopt asinsgrēku. Ikvienā sabiedrībā ir arī noslēpumi paaudžu paaudzēs. Noslēpumu īpašniekiem un mantiniekiem tas nepadara dzīvi vieglāku, kaut arī par to nerunā.
Īsti nesaprotu, vai vari minēt piemērus?
– Katram no mums ir sava pagātne, gan zināmā, gan neapjaustā. Nekad nevar zināt, kad kurš pagātnes fakts var ietekmēt kādam dzīvi. Man bija jāsniedz palīdzība sievietei, kurai bija grūti kontaktēties ar māti, viņa jutās it kā par kaut ko vainīga, neveidojās attiecības ar vīriešiem – tās bija īslaicīgas. Izrādījās, ka viņai bija pusbrālis – dzimis mammai pirms laulībām, kura tēvs nekad netika pieminēts. Jauneklis 20 gadu vecumā noslīka, jo viņu atraidīja mīļotā meitene. Viņš nejutās īsti mīlēts savā ģimenē, bija nelaimīgs, un šāda nasta – nevienam neesmu vajadzīgs – viņam bija par smagu. Iznāca, ka viņa pusmāsa iekšēji jutās vainīga par brāļa neizdevušos dzīvi.
Otrs piemērs – vīrietis, savas mātes ārkārtīgi mīlēts ārlaulības dēls, bija daudz sasniedzis dzīvē, ieņēma vadošu amatu. Bet attiecībās ar savu dēlu viņam bija nemitīgs konflikts, līdz ar to pusaudža uzvedība kļuva satraucoša. Šim vīrietim nebija piemēra, kā tēvam audzināt dēlu.
Manu tuvāko draugu lokā patiesībā ir tikai viens pāris, kas uzticīgi ir kopā vairāk nekā 30 gadu. Pārējās draudzenes vai nu šķīrušās, vai arī jau atraitnes, vairums bērnus izaudzinājušas vienas. Kas notiek ar tādu jēdzienu kā uzticība? Tā vairs nav modē?
– Salīdzinājums ar modi labs. Atļaušos teikt, ka zīmols “uzticība” maksā ļoti dārgi. Ne visi var atļauties valkāt īstu “Armani”…
Manuprāt, uzticība vienmēr ir modē. Tās dēļ ir vērts dzīvot, un tā palīdz dzīvot. Jaunieši (piem., televīzijas pārraidē “SEMs”) bieži runā par to kā vērtību. Katrs uzticību definē nedaudz citādāk. Aizdomājos, skatoties dokumentālo filmu par prāmja “Estonija” bojā eju, kurā dažādi speciālisti – astrologi, parapsihologi – meklēja atbildes uz jautājumiem, kādēļ daži izglābās, kāpēc citiem sagadījās nokavēt tieši šo reisu. Divos no šiem stāstiem figurēja uzticība – sieviete, vēl ne sieva, kura ļoti patiesi mīlēja, domāja par draugu, un vīrietis, kurš uzticējās savas sievas intuīcijai (pārbaudītai gadu gaitā). Abi vīrieši palika dzīvi – viens izglābās, bet otrs neaizbrauca. Domu enerģijai nav pierādāmu faktu, bet kurš apgalvos, ka tāda nepastāv?
Tā ir uzticība garīgā, prāta un jūtu līmenī, bet biežāk runājam par uzticību seksuālajā dzīvē. Neviens žogs nav par augstu…
– Cilvēki ir seksuālas būtnes, jo jau triju četru gadu vecumā bērns vēlas noskaidrot piederību dzimumam – puisītis vai meitenīte, kas mammai ir citādāk nekā tētim.
Pāra attiecībās seksuālā enerģija ir milzīgs spēks, kas uzlabo pašsajūtu, dod spēku, labsajūtu, galu galā – tā rodas dzīvība. Taču tā var arī sagraut attiecības. Gan tad, ja parādās vardarbība, necieņa un neuzticība pret partneri.
Tiem, kuri ir precējušies krietnu laiku, veidojas tāds jauns ģimenes modelis, kurā vīram intīma draudzene un sievai tuvs draugs. To pat netur noslēpumā, un oficiālās laulības saites netiek sarautas, jo bieži vien ir kopīgs īpašums, uzņēmējdarbība.
– Redz, ģimene arī ir tāds “uzņēmums”, kurā katram ir savi pienākumi, atbildības robežas. Materiālā dzīve aizņem lielu daļu no mūsu laika. Dažkārt tā pārņem tik ļoti, ka pāris pat nepamana, ka ir atsvešinājušies – ir sarunas par biznesu, ikdienu. Kamēr aug bērni, ir pavisam maz laika, ko pavadīt divatā. Tomēr pienākumi satuvina. Tie zūd, kad bērni izaug, un tad vecākiem ir nopietns uzdevums – saprast, kā dzīvot tālāk. Tad reizēm ir tā, ka vispār vairs nav, par ko runāt. Tiek meklēti interesantāki laika pavadīšanas veidi – aizņemtība darbā, draugi un draudzenes, kompānijas ārpus ģimenes. Tas ir patīkamāk nekā būt kopā ar vīru/sievu attiecībās, kurās ienāk aizdomas, satraukums, pārmetumi un dusmas.
Šovasar intervēju vīrieti labākajos gados, kurš ir precējies, bet dzīvo brīvi un nelaiž garām gadījumus izbaudīt arī ārpuslaulības priekus. Raksts bija ievietots portālā “Tvnet” un saņēma ne mazums komentāru. Arī tādus – vīrietim tas ir normāli. Ja sieviete tā dzīvo, viņa ir palaistuve.
– Tu aprakstīji situāciju, kas lielai daļai sabiedrības ir pazīstama – mīļotais vīrs, mīļotais tēvs tā ir darījis. Pieminētajam stereotipam ir ļoti senas un viegli izprotamas saknes. Vīrietis pirmsākumos bija un bieži vien joprojām ir mednieks un klejotājs. Sugas turpināšanas nolūkā viņš spēj apaugļot vairākas sievietes. Jo lielāka cilts, jo tā stiprāka. Sievietei savukārt galvenā misija ir iznēsāt un dzemdēt veselu bērnu. Ja viņai ir daudz sakaru ar dažādiem vīriešiem, tad lielāka iespējamība tikt pie slimībām, neauglības, un tas mazināja sievietes vērtību dzimtā un ciltī. Lai gan vīriešiem draud tieši tas pats – gan slimības, gan neauglība, gan arī andropauze ar līdzīgām parādībām kā sievietēm klimakss.
Ko varam gribēt, ko labu no tā mācās bērni, jaunieši, kuri aug šādās ģimenēs bez piemēra, kāda ir uzticīgas mīlestības pilna laulības dzīve?
– Ceru, ka dzimtā tomēr ir arī kāds labs piemērs, par kuru viņi zina. Piemēram, manos senčos ir vairāki pāri, kuri reāli nodzīvoja kopā līdz mūža beigām. Saistīja gan pienākums, gan ceru – arī mīlestība un uzticība.
Pusaudzim, kurš aug nepilnā ģimenē, ir ļoti svarīgs draugs, kuram ir abi vecāki un ģimene, kas funkcionē. Katrā ziņā ceru, ka attiecībās vēl nav jūtams pasaules gala tuvums.
