Latvijas valdība regulāri runā par Eiropas pieredzi, par Eiropas Komisijas direktīvām un Eiropas izglītības sistēmu. Pamatdoma ir vienkārša – jāpārņem Eiropas domāšanas un dzīves modelis, kas mums palīdzēs.
Latvijas valdība regulāri runā par Eiropas pieredzi, par Eiropas Komisijas direktīvām un Eiropas izglītības sistēmu. Pamatdoma ir vienkārša – jāpārņem Eiropas domāšanas un dzīves modelis, kas mums palīdzēs.
Cilvēki izglītojas un sāk ne tikai klausīties mūsu valstsvīru stāstos par Eiropu un tās dzīves modeli, bet arī apgūt šī modeļa eksistences pamatus. Un izrādās, ka ne viss, ko Eiropā dara, ir iepriecinošs un skaists.
Ja kāds painteresētos, ko lielākās un spēcīgākās Eiropas valstis pašlaik uzskata par vienu no galvenajām ekonomikas problēmām, izrādītos, ka tās nav valūtas svārstības, krīzes draudi vai inflācija, bet gan streiki. Valdības streiku radītus zaudējumus skaita arī miljardos. Somijas medmāsu streiks varot laupīt pat dzīvības, kas ir ļoti neētiski no medmāsu puses.
Streiks rada zaudējumus
Tiesa, Eiropas valstsvīri parasti nevēlas pieminēt, ka streiku iemesls ir vadības doto solījumu nepildīšana. Vācijas dzelzceļa vadība apsolīja konkrētu algu, bet bija cita, un viņi ilgi brīnījās – kāpēc darbinieki streiko? Jādomā, ka algu pielikums izmaksātu lētāk nekā streika radīti zaudējumi. Arī Somijas medmāsām tika solīts lielāks algu paaugstinājums. Un nevar teikt, ka šīs sievietes ir savtīgas. Viņas cīnās par valsts nākotni un vēlas, lai jaunietes mācās par medmāsām, nevis dzird, ka atkal medmāsām nav solītā algas paaugstinājuma.
Lielbritānijas piemērs – skolotāju algu paaugstināšana – parādīja, ka alga ir viena no galvenajām profesijas prestiža veidotājām. Pirms pieciem gadiem uz skolu aicināja tikko vidusskolu beigušus, taču tagad, pēc algas paaugstinājuma, rodas skolotāju pārprodukcija un konkurence tirgū, kas ceļ arī izglītības kvalitāti.
Raksta pašvaldībai
Lai cik savādi būtu, šo Eiropas pieredzi Latvijas politiķi nepopularizē. Patiesi gribētos dzirdēt, kādu informāciju par vides aizsardzību spēj sniegt Bauskas rajona Padomes priekšsēdētājs Aivars Okmanis, kurš bija pieredzes apmaiņas braucienā uz Franciju. Toties codietei Mārītei Ķikurei, kura bija uz zemnieku kooperatīvu semināru Bretaņas pussalā Francijā, pieredze ir ļoti skaidra: “Izbrīnīja ļoti zaļā pilsēta. Kad mēģināju noskaidrot, kā tas panākts, viss izrādījās ļoti vienkārši – ja pilsētnieki pamana vietu, kuru vajadzētu apzaļumot, viņi raksta vēstuli pašvaldībai, un pēc kāda laika tas tiek izdarīts.” Savulaik ir paveikts pietiekami liels darbs ar protestiem un piketiem, lai panāktu, ka amatpersonas reaģē uz jebkuru atsūtītu vēstuli, saprotot, ka citādi būs skandāls.
Diemžēl šim modelim nāksies sekot arī Latvijai. Mūsu valdība ne tikai netur savus mutvārdu solījumus, arī publicētie un rakstveida solījumi viņiem nav vērtība. Veids, kā vismaz daļēji piespiest ievērot solījumus, bija 5000 piketētāju pulcēšanās pie Saeimas ēkas. Tas, ka deputāti padevās un ir ar mieru palielināt algas pedagogiem, ārstiem, policistiem, ugunsdzēsējiem, parādīja tikai vienu – Eiropas pieredze strādā arī praksē. Secinājums ir skaidrs un acīmredzams – arodbiedrību apvienībai jārealizē solītie pasākumi, citādi mūsu valstsvīrus piespiest domāt par Latviju nav iespējams. Pieprasītie algu paaugstinājumi lielā mērā ir rūpes par nākotni – jauniešu skaits, kas sapņo par pedagoga vai ārsta profesiju, strauji sarūk. Un Lielbritānija ir spilgts piemērs tam, ka algu paaugstinājums situāciju var uzlabot piecos gados. Ja tam nav gatavi mūsu valstsvīri, tas būs jāpieprasa pašiem skolotājiem, kaut vai ar streiku. Cerēsim, ka 3. novembra tautas sapulce būs devusi rezultātus.
Pildīt solīto
Arī Bauskas iedzīvotājiem politikas teātrī nav jābūt vienīgi vērotājiem. Ja mūsu pilsētas Domes vai rajona Padomes politiķi ir ko solījuši, nedrīkst apstāties pie vārdiem: “Mums nav finansējuma. Tas vairs nav aktuāli. Mūsu mērķi ir mainījušies.” Eiropas pieredze ir parādījusi, ka politiķus var piespiest rūpēties par vēlētājiem ar piketiem, publiskām vēstulēm.
Šī Eiropas pieredze gan nav pozitīva, jo streiki un piketi samazina mūsu valsts kopproduktu un rada zaudējumus dažādās nozarēs. Tāpēc valstsvīriem vajadzētu padomāt – varbūt labāk pildīt solīto, nevis izraisīt zaudējumus un beigās vienalga piekāpties prasībām.
