***

Vēja rauto pēdējo lapu ņirboņas ielenkts, novembra lietū stāv krustcelēs raudošs vientuļš pusauga zēns…

Vēja rauto
pēdējo lapu
ņirboņas ielenkts,
novembra lietū
stāv krustcelēs raudošs
vientuļš pusauga zēns…
Viņam ne tas,
ka koki bez lapām,
viņam ne tas,
ka viens, –
viņam Latvija sāp.
***
Vientuļš
novembris štancē dienas.
Sirds, nepaliec krēslainās sienās,
sirds, nepaliec viena!
Kad, sevī ierāvušies,
mākoņi pamalē nolien,
kad koki vieni
kailos zarus pret debesīm slien,
kad apkārt dvēseles kailas –
sirds, redzi dziļi,
vari saudzīgi pieiet,
tās apsegt ar siltu vārdu.