Bārbeles pagasta mājām «Alenderkrogs» ir ļoti sena vēsture, pirmo reizi šī vieta minēta 1797. gadā, kad fiksēti Skaistkalnes muižas īpašumi.
Bārbeles pagasta mājām “Alenderkrogs” ir ļoti sena vēsture, pirmo reizi šī vieta minēta 1797. gadā, kad fiksēti Skaistkalnes muižas īpašumi.
Daudzu paaudžu elpa
Tiesa, sākotnēji nosaukums ir bijis “Hollanderkrogs”. Krogs arī šeit atradies. Savulaik te garām vijies ceļš, pa kuru varēja nokļūt no Skaistkalnes līdz Rīgai. Tas pieklusis pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad uzbūvēta jauna satiksmes artērija. Gan šos, gan citus faktus zināja Oskars Goževics. Viņš ir viens no plašas dzimtas atvasēm, kas veidojusies un kuplojusi “Alenderkrogā”. Dzimtas koka pētījumiem pievērsušās Oskara māsa Dzintra, tagad Matuzone, kā arī brāļa Jāņa meitas Kristīne un Katrīna. Tādējādi noskaidrojies, ka kopš 1898. gada šajās mājās dzīvo jau vairākas Goževicu paaudzes. Tagad šeit saimnieko Jāņa ģimene, netālu kaimiņos mīt arī brālis Oskars. Viņš un Jāņa sieva Sandra ar patikšanu un sirsnību stāstīja par šīm mājām.
Nosaukums mainās
“Alenderkrogs” ir ļoti pārvērties. Par senās stadulas jeb zirgu un pajūgu novietni atgādina tikai prāvi laukakmeņi, kas atradušies celtnes pamatos un tagad veido dekoratīvu krāvumu. Daudz tādu palikuši neizkustināti. Nav arī pašas kroga ēkas, saglabāta un atjaunota Goževicu dzīvojamā māja, kas uzbūvēta 1933. gadā. Vēl vecāka ir klēts, kuras celtniecība datējama ar 1922. gadu. Mākslas filmas “Liktenim spītējot” epizodes savulaik uzņemtas Bārbeles pagastā un arī “Alenderkroga” apkaimē.
Interesanti, ka mājas nosaukums, tāpat kā daudz kas cits, laika ritumā arī mainījies. Padomju varas gados bijis nepiedienīgi, ka mājvārdā skanējis apzīmējums “krogs”. Tad tapis saīsinātais variants “Alenderi”.
Trešās atmodas laikā, kad īpašumu pārņēmis Jānis Goževics, atjaunots vecais vārds. Tas rotā sētas ieeju, kas liecina par saimnieku izdomu un čaklumu. Bārbelietis pats daudz ko darinājis, un kārtīga saimnieka tikums manāms visā sētā. Sandra atzīst, ka viņai ir gana rūpju apkārtnes kopšanā, jo vīra darba stundas ir ilgas un ikdiena SIA “Kvēle” nereti paņem arī brīvajam laikam atvēlētās stundas. Sandra jau vairāk nekā 20 gadu ir saimniece un nenožēlo, ka no Bauskas pārcēlusies uz laukiem. Nereti viņa Jāni kaitinot, teikdama, ka “Alenderkrogs” jāpārdod un jāpārceļas uz pilsētu, kur Sandras mammai ir dzīvoklis. Zinot jau, ka ne pati, ne Jānis vēlas pamest šo jauko vietu Iecavas upes krastā, kur pavisam tuvu mežs un labi zināmas sēņu vietas. Turpat arī Jobu kapsēta, kurā plašās Goževicu dzimtas mūža mājas.
Namamāte gaida pavasari, jo viņai patīk sēt un stādīt, kopt zemi. Kādreizējā lopu saime samazināta, un pāris kazu neļaujot garlaikoties, turklāt veselīgais slaukums esot vīra iecienīts.
Aizvien vairāk zaļu lapiņu
Satiekoties lūkojām vecākas un jaunākas fotogrāfijas. Bija manāms, ka Goževici uztur saimes spēku. Māsa Dzintra rosinājusi rīkot radu salidojumus, un kur gan citur tie varētu notikt – vien “Alenderkrogā”. “Tas jau mūsu centrs,” tā Oskars.
Kāds fotouzņēmums atgādina par karoga masta iesvētīšanu, kas izdarīts pirmajā radu saietā. Parasti satikšanās ir augusta sākumā, kad Bārbeles pusē klāt kapu svētku laiks. Tad atceras priekštečus un priecājas par dzimtas atvasēm. Dzintra kopā ar Jāņa meitām veido dzimtas koku, kurā dažādu krāsu lapiņas apzīmē paaudzes, un aizvien vairāk ir zaļo, to, kas parāda mazbērnu skaitu.
Dzintra Matuzone teic: “Tā ir sakņu izjūta, kas saista pie “Alenderkroga”. Šeit esmu izaugusi, dzīvojusi līdz četrpadsmit gadu vecumam. Vajag kādu vietu, kur pulcēties, jaunajiem taču arī jāzina dzimtas vēsture. Esam norunājuši sanākt kopā ik pēc pieciem gadiem. Mums vēlējušies piepulcēties arī manas mammas tuvinieki.”
Goževicu gaitu pētījumos ir palikusi viena neskaidrība, kā viņi iemājojuši “Alenderkrogā”. Tas vēl jāizzina, teic Dzintra.
