Sarakstījāmies 1957. gada 7. decembrī, bet vēl pusgadu mūsu tuvība turpinājās domās un vēstulēs. Man bija jāatgriežas darbā taigā.
Sarakstījāmies 1957. gada 7. decembrī, bet vēl pusgadu mūsu tuvība turpinājās domās un vēstulēs. Man bija jāatgriežas darbā taigā. Vien maijā saņēmu atvēli, ka drīkstu pārcelties uz dzīvi pie Ernesta Taišetas rajonā,” laulības pirmo laiku Sibīrijā atceras Lūcija Rudzroga.
Nemainīga ticība
2007. gada 7. decembrī Lūcijas un Ernesta bērni – Daina, Andris, Zaiga – un desmit mazbērnu uzdāvināja viņiem svētku brīdi, atzīmējot Rudzrogu ģimenes zelta gadskārtu. Katram bijis, ko viņiem teikt, un ik vārds bijis pateicības un aizkustinājuma pilns.
Liktenis pret abiem bijis līdzīgi skarbs. Lūcija ar māsu un vecākiem dzīvojusi Akmenes pagasta Mažeiķu apriņķī, kur Lietuvā tolaik bijis daudz latviešu. Uz Sibīriju izsūtīta 1948. gadā kā kulaku ģimene. Ernests no izsūtījuma 1949. gadā izvairījies un aizgājis mežā pie nacionālajiem partizāniem. Viņus nodevuši, un Ernests notiesāts uz 25 gadiem kā bandīts. Darbs šahtās, nometnes, cietums. Līdz brīdim, kad viņš bija tik brīvs, lai ņemtu sievu, pārdzīvots daudz. Tomēr nesalaužama bijusi ticība, ka būs iespēja atgriezties dzimtenē.
Daina, tāpat kā brālis Andris un māsa Zaiga, dzimuši Sibīrijā. Rudzrogas saviem bērniem mācījuši runāt latviski, un apkārtējie brīdinājuši: “Ko darīsit, kad būs jāiet krievu skolā?” Lūcija atbildējusi bez šaubīšanās: “Tad mēs jau būsim Latvijā!”
Mīļuma nav trūcis
Pārbraucot no Sibīrijas, Daina bijusi piecus gadus veca, brālis un māsa jaunāki. Pirmā mājvieta bija Bauskas rajona Šautleros, un Ernestam darbs ceļu būvē.
“Te bija mans brālis Nikolajs, kurš no Sibīrijas atgriezās agrāk. Viņš palīdzēja iekārtoties. Dzimtajā pusē Liepājas rajonā pēc izsūtījuma esmu bijis tikai ciemos,” stāsta Ernests.
“Tādus vecākus kā mūsējie var vienīgi vēlēties. Sibīrijā viņi pārcietuši badu, salu, neizturami smagu darbu, tas ir norūdījis un savienojis. Mēs visi trīs bijām aprūpēti, sapucēti, nekad mums netrūka mīlestības. Apbrīnoju tēta un mammas izturību, nu jau viņiem ir lieli gadi, bet braši turas. Ārkārtīgi gādīgi un labestīgi pret savējiem,” tā vecākus raksturo vecākā meita Daina.
Lūcijas sirdslieta ir puķes. No bērnības Sibīrijā Daina atceras, ka pie mājiņas bijis visu apbrīnots dārziņš. Tur augušas puķes un dārzeņi, tomātu sēklas radi atsūtījuši no Latvijas. Bauskā pie mājas Mēmeles krastā vecāki ierīkojuši skaistu akmensdārzu.
Kārto atmiņas
“Mammai patīk arī kārtot atmiņas – kartītes albumā saliktas pa gadiem, par katru viņa zina ko stāstīt. Agrāk mamma mūs visus apadīja, par zeķēm, cimdiem nebija jābēdā. Viņa joprojām katru vakaru dodas pastaigā gar Mēmeles krastu līdz Lielupei. Rudenī bijām Tērvetē un viņa žiperīgi kāpelēja pakalnos,” stāsta Daina.
Jaunībā Lūcija bijusi liela dziedātāja, kopā ar dvīņumāsu vienmēr dziedājušas arī vēlāk, kad iznācis ciemoties. Daina mūzikas skolā pabeigusi akordeona klasi, un, meitai spēlējot, dziedāšana padevusies labi. Zelta kāzu svinībās pat piemeklēta vecākiem īpaši mīļa dziesma, ko dziedājuši visi kopā.
Atgriezties jaunībā
Ernests esot tāds tētis un vectētiņš, kādu katrs bērns varētu vēlēties – prot visādus darbus, īsts amatnieks, ļoti gādīgs, laipns, mīļš, valodīgs, viņam nekad netrūkst laika sarunām.
Īpaši viņam patīk atgriezties dzimtajās vietās Kurzemē. Katra vietiņa Ernestam ir nozīmīga, jo tā ir jaunība, atmiņas, kas ir svētas.
Ar vecāko mazdēlu Daini abiem saskan, stundām ilgi viņi klejo pa mežiem, kur vectēvam iznācis vadīt dienas un naktis cīņu gaitās, slēpjoties no padomju režīma, stāsta Daina. Vēl ļoti gribētos, lai vecāki piedzīvo arī kādu mazmazbērnu, piebilst meita ar vislabākajiem vēlējumiem vecākiem Lūcijai un Ernestam Rudzrogām.
