Gadumija aizvadīta, un ne viens vien atzīst – ciemojoties ēsts par daudz. Taču klāt pareizticīgo Ziemassvētki, karnevālu laiks ilgs visu janvāri, februārī jāsvin Žurkas gada iestāšanās un arī Valentīna diena ar saldām kūkām.
Gadumija aizvadīta, un ne viens vien atzīst – ciemojoties ēsts par daudz. Taču klāt pareizticīgo Ziemassvētki, karnevālu laiks ilgs visu janvāri, februārī jāsvin Žurkas gada iestāšanās un arī Valentīna diena ar saldām kūkām.
Juku jukām
Pārdomas par mūsu dzeršanas un ēšanas tradīcijām portālā “Apollo” paudis Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis. Dakteris atgādina, ka senatnē latvietis bijis visai nabadzīgs. Nedēļām pārticis no liesas putras, maizes un visai niecīga pavalga, svētkos viņš kāvis teļu, aunu, zosi vai gaili un tad nu pieēdis līdz ūkai.
Tagad ar ēdienu mums ir labāk, bet svētkos gluži neviļus apēdam vairāk, nekā gribas un vajadzētu. Vēderam ir, ko brīnīties. Cienastā ir visādi labumi – cepetis un rasols, lasis vai vismaz “siļķe kažokā”, pupas vai zirņi ar speķi, galdā ir piparkūkas, rupjmaizes kārtojums, mandarīni, šokolāde, riekstiņi. Un kurš ņemsies apgalvot, ka speķa pīrāgs ir veselīgāks par hamburgeru? Izēduši savas konfekšu pakas, bērni uz normālu ēdienu neskatās, tikai dzer, protams, to, kas garšo – gāzētus dzērienus, kas gremošanas sistēmā darbojas kā spridzeklis.
Tīrā manta
“Namamāte apvainojas, ja kāds ciemiņš nav pierijis vairāk, nekā normāls cilvēks nedēļā varētu apēst. Smaguma sajūta svinētājus rauj pie zemes. Lai ar to cīnītos, latvietis, gadumiju svinēdams, iedzer. Sākumā vīnu, pusnaktī šampanieti, kam seko šņabis, lai pilnībā piekautu aizkuņģa dziedzeri, kurš ar mokām būtu ticis galā ar taukos gatavoto ēdmaņu,” raksta Pēteris Apinis.
Ārsts pasmīn par cilvēku apbrīnojamo pārliecību, ka šņabis ir teju vai zāles visām vainām. Jau pie svētku galda sēzdamies, kāds no kompānijas nereti atzīstas dažādās kaitēs, tāpēc nevarot dzert alu vai vīnu – tikai tīru mantu. No alus un vīna viss pūžņošot vai strutošot, bet šņabis ārstēšot.
Pēteris Apinis uzskata, ka degvīns tik populārs ir tāpēc, ka vienmēr pieejams. To var nopirkt visur – veikalā, kafejnīcā, benzīntankā, tirgū vai vienkārši aiz stūra –, rūpnīcā pildītu vai privāti mežmalā iemaisītu. Pēc etiķetes tos reizēm grūti atšķirt, drīzāk pēc tā, cik ļoti nākamajā rītā sāp galva un visādi citādi ir slikti. Tāpēc 1. janvāra rīts daudziem svinētājiem sācies bez prieka par jauno gadu, toties ar pamatīgām paģirām.
Izlaist burbuļus
Tās piemeklē ne tikai degvīna dzērājus un tos, kuri dzērienu glāzē jauc bez sajēgas. Arī gadumijas naktī pieļaujamā šampanieša glāze dažam var radīt pavisam negaidītu sliktumu.
Kāpēc tā, skaidro Latvijas Vīnziņu asociācijas valdes priekšsēdētāja Valentīna Grandāne: “Mākslīgais vīna un gāzes apvienojums strauji un trāpīgi iedarbojas uz mūsu pašsajūtu, radot īslaicīgu eiforisku prieku. Pie tā vainojama ogļskābā gāze.
Dzīvajā dabā iekārtots tā, ka cilvēki ieelpo skābekli, bet ogļskābo gāzi izelpo kā organismam nevēlamu un pat kaitīgu. Iedzerot krietnu malku šampanieša, līdz ar gardo vīnu mūsos nonāk arī organismam nedraudzīgā gāze. Šajā brīdī sirds sāk stresot un asinis pumpēt straujāk, lai iespējami ātrāk tiktu galā ar nepatīkamo viesi. Tomēr līdz ar ogļskābo gāzi asinsritē nokļūst arī alkohols, smadzenes attiecīgi uz to reaģē, sejā parādās bezrūpīgs smaids.”
Tiem, kuri negrib ļauties šampanieša pavedinošai dabai, bet vēlas baudīt šo vīnu, Valentīna Grandāne iesaka ļaut burbuļiem izgaist un tad lēnām baudīt “Champagne”.
***
Uzziņai
– Francija ražo ne tikai šampanieti, bet arī dzirkstošos vīnus. Vīna darītavas pārsvarā atrodas Luāras ielejā, Elzasā un Burgundijā. Tos pazīst ar nosaukumu “Cremant – Cremant d”Alsace”, “Cremant de Loire”. Un, protams, tāds vīns maksā krietni lētāk nekā īstais šampanietis.
– Itālijā ražo dzirkstošo vīnu spumante, bet populārākie ir Asti vīni, kas iecienīti arī Latvijā. Tos darina Asti pilsētas apkaimē no vīnogu šķirnes ‘Moscato Bianco’. Pirmoreiz šis vīns parādījās Itālijā 19. gadsimta beigās. Asti vīniem piemīt salda muskata garša un zems alkohola saturs.
