Ko izdarīsi lielas mīlestības dēļ? Saimniekdēls maina uzvārdu un mājas nosaukumu, lai varētu apprecēt noskatīto kalponīti.
Ko izdarīsi lielas mīlestības dēļ? Saimniekdēls maina uzvārdu un mājas nosaukumu, lai varētu apprecēt noskatīto kalponīti.
Uzjunda atmiņas
“Neesmu vairs jauna, un dzīvi palikuši tikai uzticamākie trīs draugi – avīzīte, televizors un radio. Sestdienas rītos tur ir tāds feins raidījums, ko vada omulīgais Ansis (Ansis Bogustovs – I. M.). 5. janvārī viņi aicināja stāstīt par senčiem, ģimeņu ciltskokiem. Centos zvanīt uz radio, bet man neizdevās tikt pie runāšanas. Kā aizņemts, tā aizņemts.
Svētdienas vakarā noskatījos televīzijā seriāla “Likteņa līdumnieki” kārtējo sēriju, pēc tam filmu “Purva bridējs” un naktī pārdomāju, ko zinu par sev tuviem cilvēkiem,” sacīja lasītāja Alma Kārkliņa, pirmdien zvanot “Bauskas Dzīvei”. Viņas stāstītais sācies 20. gadsimta tā sauktajos Ulmaņa laikos.
Neslēpj lepnību
“Manu krustmāti sauca Ieva Puķe, tāpat kā to smuko Valmieras teātra aktrisi. Četras ziemas skolā gājusi, viņa agri sāka strādāt par kalponi laukos pie saimniekiem Vidzemē. Bijusi čakla un smuka, daudziem patikusi. Taču Ieva bijusi lepna un arvien sacījusi, ka vai nu apprecēsies ar saimnieku vai paliks vecās meitās.
Ap 30 gadu veca Ieva nonākusi mājās, kur saimnieks bijis padzīvojis cilvēks, bet darbus vadījusi viņa māte ļoti lielos gados. Ieva ar viņu labi sapratusies un arī pret dēlu bijusi laipna.
Vecā saimniece mirstot tā kā novēlējusi dēlam precēt Ievu, kaut arī viņa bija tikai kalpone. Kad Juris pēc mātes padoma Ievu bildinājis, viņa parādījusi raksturu, pasakot, ar ko nav mierā. Lieta tā, ka mājas sauca par “Šņegām”, bet saimniekam uzvārds bija Klucis. Vecajai Klucienei varbūt tas netraucēja, bet Ieva pastāvēja uz savu, sakot, ka nedzīvošot ar šādu uzvārdu. No Puķes par Kluci un “Šņegu” saimnieci viņa negribēja kļūt.”
Grib precēt
Juris tik ļoti gribējis Ievu precēt, ka braucis uz Rīgu un Tieslietu ministrijā kārtojis visus dokumentus maiņai. Lai nebūtu gluži jāpāriet Ievas uzvārdā, viņš pieņēmis uzvārdu Zieds, bet mājas pārsaucis par “Vecziediem”. Saglabājusies mājas nosaukuma maiņas sakarībā 1923. gadā veiktā inventarizācijas lieta. Viss kopā tas prasījis gandrīz gadu, un tikai 1925. gadā abi apprecējušies.
“Kāzās viņiem uzdāvināts amatnieka taisīts sienas pulkstenis, kurš tagad skaita laiku manā dzīvoklī pie sienas. Nekad nav labots, jāatceras tikai reizi divās dienās uzgriezt mehānismu,” stāsta Alma.
Ieva un Juris “Vecziedos” iekopuši skaistu vecsaimniecību, viņiem piedzimusi meita, bet pēc tam vēl trīs dēli. Otrajā pasaules karā divi zēni dabūjuši galu. Katrs no viņiem bija savā frontes pusē, gluži kā Nārbuļu dēli “Likteņa līdumniekos”.
Ziedu meita Marta mācījusies par rēķinvedi Rīgā. Tur viņu kara beigās uz ielas paņēma ciet, nosūtīja darbos uz Vāciju, vēlāk izdevās izceļot uz Brazīliju. Nu jau Marta ir mirusi. Jaunāko brāli kopā ar vecākiem 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju, un viņš tur nomira ar tīfu.
Nav, ko zaudēt
“Ieva un Juris uz Latviju tika 1953. gadā. Viņu mājas kara laikā bija izpostītas, tāpēc abi apmetās Bauskas pusē pie radiem. Mani vecāki dzīvoja netālu no viņiem, un sadraudzējāmies.
Man bija jau 14 gadu, kad vecāki izdomāja bērnus nokristīt. Mācītāju sarunāja atnākt mājās, bet grūti bija kādu piedabūt par krustvecākiem. Toreiz jau cilvēki bija iebiedēti. Vienīgi Ieva ar Juri neiebilda, jo viņiem vairs neesot, ko zaudēt, ne māju, mantas, ne bērnu un mazbērnu.
Ieva un Juris nomira vienā ziemā. Viņš krita, salauza gūžas kaulu un vairs necēlās. Jura bērēs Ieva saaukstējās, un pēc mēneša apbērējām arī viņu. Ne mazums šādu filmu un romānu cienīgu dzīvesstāstu ir daudzās Latvijas ģimenēs.
