Skumju atmiņu un gaišas piemiņas diena bija 14. jūnijs, piesātināts ar vēsturisku notikumu atceres blīvumu.
Skumju atmiņu un gaišas piemiņas diena bija 14. jūnijs, piesātināts ar vēsturisku notikumu atceres blīvumu. Bauskas Sv. Gara baznīcā varēja veldzēties ērģeļu, vijoles un dziedātāju balsīs no klasikas caur tautasdziesmu līdz V. Kaminska “Latvijai”.
Dievkalpojumu vadīja mācītājs Aivars Siliņš. Viņš teica stiprinājuma vārdus – Dievs vienmēr ir ar mums, netaisnība nav visuvarena, ļaunums nav vismūžīgs. Sprediķi caurvija tautas un katra indivīda stāsts par ciešanām, sāpēm, mīlestību un cerību. Taču īstais stāsts beigsies tikai pestīšanas brīdī, sacīja A. Siliņš. Viņš aizlūgumā vēlēja: “Kungs, dziedini katru, dziedini visu tautu, dod sirdij to mieru, ko vien Tu spēj dot, lūdzam Tavu svētību katram, katrai ģimenei, Latvijai!”
Likteņbiedru domas bija vienotas – tas bija jauki. Tomēr kāda baušķeniece, pat nebūdama politiski represēta, nespēja atturēties paust sarūgtinājumu par rajona Padomes finanšu komitejas sēdē izskanējušajām replikām, apspriežot jautājumu par komunistiskajā režīmā cietušo piemiņas ansambli Bauskā, aicinot izsvērt, “cik šī piemiņas vieta būs vajadzīga rajona iedzīvotājiem”, un šauboties, “vai rajona iedzīvotāji brauks uz Bauskas piemiņas vietu”. Arī tāds skarbs piesitiens bija dienas notikumu kontekstā.
