Jubileju 18. jūnijā svinēja Ilva Strautzele.
Jubileju 18. jūnijā svinēja Ilva Strautzele
Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā kāds pusdienlaiks bija īpaši sirsnīgs – kolēģi bija skaisti noformējuši Ilvas Strautzeles kabineta durvis un sveica viņu 40 gadu jubilejā. Taču tas nebija vienīgais pārsteigums – pulksten septiņos Latvijas Radio 2 skanēja kolēģu sarūpēts apsveikums.
Īsta baušķeniece
Dzimusi un augusi Bauskā un līdz šim nav pat domājusi pamest šo nelielo pilsētu – tā par sevi saka jubilāre. Bērnība pavadīta Samtrēdijas (tagadējā Pilskalna) ielā, netālu no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta. Mājā dzīvoja vairākas ģimenes, tomēr sava pagalma sajūta iespiedusies dziļā atmiņā.
Savulaik gaviļnieces ģimenes locekļi aizrāvušies ar mūziku, arī Ilva tai pievērsusies. Centīgā meitene dziedājusi skolas korī, bijusi pionieru vadītāja. Ilvas bērnības sapni realizējis dēls Uldis, kurš mācās pilsētas Mūzikas skolā.
Pēc piecu gadu studijām Latvijas Universitātē Ilva atgriezās dzimtajā pilsētā un sāka strādāt Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā, kas visus šos gadus ir viņas darbavieta. Piedzīvots arī kāds negaidīts atklājums – izrādās, savulaik muzejam eksponātus ziedojis arī Ilvas vectēvs Vitauts Strautzelis. Kolēģi šo faktu komentē īsi: “Vēstures izjūta nododas paaudzēs.”
Bokreikas atmiņas
Viens no jubilāres vaļaspriekiem ir ceļošana. Daži paziņas ārzemēs un dzīvesdrauga atbalsts ļāvuši biežāk skatīt svešas zemes. Šogad spilgtas emocijas Ilva guvusi Nīderlandes ziedu svētkos: “Tie ir jāredz, ja ir iespēja aizbraukt. Šīs izjūtas nevar atvest ar fotogrāfijām un izstāstīt.” Šogad gaviļniece cer apskatīt arī Londonu.
Viens no spilgtākajiem mērķiem savulaik bijis Beļģijas Bokreikas brīvdabas muzejs, kurā var iepazīties ar dzīvi Flandrijas laukos pirms 1900. gada. Jubilāre stāsta: “Muzeja darbinieki ir tērpušies tipiskās 19. gadsimta zemnieku drēbēs un rada autentisku senā Bokreikas ciema gaisotni. Tur tiešām bija sajūta, ka esmu tālā pagātnē. Varēja sastapt ciema priesteri, pastnieku, arī kādu dusmīgu saimnieci, kas meklēja savu aizklīdušo vīru. Dzīvojamās ēkās strādāja cilvēki, kūtīs un ganībās bija lopi. Baznīcā mūs sadalīja pa soliem – vīriešu un sieviešu daļā. Policists pagājušo gadsimtu tērpā nesaprata mūsu valodu un paziņoja, ka esam dzēruši.”
Lielākais sapnis, ko gribētos apmeklēt, – senā, svētā inku pilsēta Maču Pikču.
Sapnis par māju
Ilva kopā ar dzīvesdraugu Aigaru un dēlu Uldi pašlaik mīt dzīvoklī Zaļajā ielā. Ģimeni regulāri apciemo viens no viņu svarīgākajiem cilvēkiem – mamma Rita. Taču Ilva sapņo par savu māju ar dārziņu un ābelēm, gluži kā bērnībā. Tiesa, dēls Uldis par kāpšanu kokos nav tādā sajūsmā kā savulaik viņa māmiņa.
Jubilāre ir gana aktīva – nesen ieguvusi autovadītājas apliecību, mācās angļu valodu. Ceļojumos un darbā tā noder, jo ik pa brīdim Ilva vada ekskursijas pa pilsētu, stāstot par Bauskas vēsturi un ievērojamākajām vietām.
