Atvaļinājumā apceļojot Latviju, daudz nācās būt laukos Vidzemē, Latgalē. Baudot krāšņās, zaļumos slīgstošās ainavas, arvien biežāk parādās agrāk neizjusti iespaidi. Lauku ainava Latvijā mainās nepieredzētā ātrumā.Joprojām tiekam uzskatīti par Eiropas stārķu lielvalsti. Ar bažām nākas secināt, ka balto svēteļu kļūst arvien mazāk. Tie ir ne tikai mani vērojumi, to apliecina arī statistika. Laukos arvien retāk ieraugāmas vardes. Vēl pirms dažiem gadiem mazie abinieki bija lielos daudzumos redzami sabraukti uz ceļiem. Šovasar šādas ainas nebija. Skaidrojumi tam ir dažādi. Viens no tiem – intensīvā lauksaimniecība, kura nebūt neveicina veselīgas lauku vides saglabāšanu. Kāds agronoms atzina, ka rapšu bums, kas pēdējos gados jo spēcīgi izvērsies laukos, zemei ir krietni nelabvēlīgs. Arvien retāk redzamas atmatas, augsne netiek atpūtināta papuvēs. Šādā intensīvā lauksaimnieciskā ražošanā grūti vietu atrast gan zaļajai vardītei, gan stārķim.Savulaik, dodoties ekskursijās ar skolēniem, gide mudināja bērnus skaitīt ceļā sastaptos zirgus. Ja vairāk par desmit, diena būšot jauka un saulaina. Tagad, braucot pa Latviju, brīnums ir pļavā sastapta gotiņa. Viensētas, kurās saimniekiem ir slaucamās govis, teju vai uz rokas pirkstiem saskaitāmas.«Ko nu vairs vardes laukos meklēt, ja govis tīrumos neredz. Ja pļavā nav govs «kūkas», nav kur mušiņām, citiem kukaiņiem mieloties, nav arī vardēm vietas. Dabas ķēdē viens posms ir pārrauts. Tas sev līdzi nes citus iztrūkumus,» tā man skaidroja kāds Alūksnes pusē sastapts lauku vīrs.Pārmaiņas cilvēku dzīvē ir neizbēgamas. Tomēr dažreiz šķiet, pazaudētais ir pārāk sāpīgs, jo var būt neatgriezenisks. «Latvijas lauku ainavā cits pēc cita zūd tai raksturīgie elementi.»
