Šādu 1954. gadā Londonas avīzē (precīzs nosaukums nav minēts) publicētā raksta kopiju man atsūtīja Hermīne Rītiņa, kuras vīrs leitnants Rītiņš bija Bauskas brīvprātīgo bataljona 3. rotas komandieris.Publikāciju rakstījis Augusts Kūlainis, kurš līdz 1944. gadam bija Bauskas aizsargu nama direktors. Viņa apraksts par Bauskas aizstāvēšanas kaujām 1944. gadā ir vēsturiska un taisnīga patiesība. Visās rakstā minētajās epizodēs esmu piedalījies arī es. 14. septembrī, kā A. Kūlainis raksta, atkāpjoties no Bauskas aerodroma, pār Mēmeli kopīgi bridām līdz krūtīm ūdenī, kurš vārījās no ienaidnieka lielgabalu lādiņu sprādzieniem.Formē kaujas bataljonuA. Kūlainis raksta: «Jau pagājuši desmit gadu, kopš pie Bauskas notika cīņas pret uzbrūkošo sarkanarmiju. Protams, līdzīgas un vēl drausmīgākas cīņas bijušas daudzās vietās Latvijā. Ja šodien, pēc desmit gadiem, atceramies cīņas pie Bauskas, tad reizē arī minams raksturīgs gadījums, kas, ja nemaldos, bija vienīgais Latvijā. Pilsētas aizstāvēšanas cīņās piedalījās apriņķa policijas darbinieki un aizsargi bataljona sastāvā. Iniciators un bataljona komandieris bija apriņķa policijas priekšnieks majors Jānis Uļuks, un viņš savu uzdevumu veica godam.Jau 23. jūlijā apriņķa aizsargi saņēma trauksmes pavēli – ieņemt aizstāvēšanās pozīcijas gar Lietuvas robežu. Bet ienaidnieks tuvojās pilsētai no Jelgavas puses, tādēļ aizsargu vienība atvilkta un 29. jūlijā majors Uļuks saformē kaujas bataljonu ap 300 vīru sastāvā no policijas darbiniekiem, aizsargiem un brīvprātīgajiem. 30. jūlijā mūsu bataljons ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas Lielupes labajā krastā pretim Bornsmindes sēklim. Šis kaujas sektors ir bīstams, jo visos iepriekšējos karos pilsētas iekarotāji ir nākuši pāri šajā sēklī.»Piedzīvo drūmas ainas«Mūsu vienības nebija paspējušas lāgā ierakties, kad jau arī Lielupes pretējā krastā bija klāt «vaņkas» un sāka apsveikt ar ložmetēju, šauteņu kārtām un mīnu sitieniem. Protams, mūsu puiši parādā nepaliek. Drūmas ainas latviešu vienības piedzīvoja naktīs, kad ienaidnieks mūsu pozīcijas apgaismoja ar raķetēm, bet mums tādu «ieroču» nebija.Kamēr pārējās bataljona vienības veica uzdevumu pirmajās līnijās, policijas vads izkārtoja iedzīvotāju evakuāciju no pilsētas. To nevar apgalvot, bet var gan teikt, ja mūsu bataljons nebūtu aizpildījis tukšo robu pie Bornsmindes sēkļa, tad jau 30./31. jūlija naktī krievi būtu sēklī pāri Lielupei, Bauska kritusi, un šķēršļa līdz Rīgai vairs nebūtu.Pēc trim dienām mūsu bataljonu nomainīja vācu vienības. Īsa atpūta, un mūsu rotas un vadi tika izvietoti vācu 380. grenadieru pulkā un 19. divīzijas majora Rubeņa bataljona vienībās, tieši pilsētas sektorā.19. augusta miglainā, agrā rītā spēcīgas artilērijas un mīnmetēju uguns atbalstā krieviem bataljona stiprumā izdevās pāriet Mūsu Dirdas sēklī un ielauzties pilsētā. Sekoja prettrieciens. Sīvās tuvcīņas, kurās piedalījās arī policijas vads un viens atsevišķs vads, iebrukums tika likvidēts, un krievu bataljons iznīcināts. Minētās ielu cīņās arī mūsu vienībai zaudējumi: viens kritušais, divi ievainotie.Tā sešas nedēļas uzbrucēji taustīja vājās vietas, lai tiktu pāri Mūsai un Lielupei, Dirdas, Vimbu kroga, Bornsmindes un Mežotnes sēkļiem. Dažkārt nelielām vienībām tas izdevās, bet iebrukumi drīz tika likvidēti.»Bauska deg«Tad sekoja septītās nedēļas izšķirīgie triecieni. 11. septembrī nāca pirmais lielais gaisa uzbrukums tieši pilsētai, 12. septembrī sekoja nākamais. Ko visā kaujas laikā nepaspēja artilērija un mīnmetēji, to divās dienās veica no gaisa – pilsētu sagrāva. 14. septembra rītā sāka darboties ienaidnieka visu šķiru ieroči un viļņveidīgi nāca gaisa uzbrukumi. Visa pilsēta un tās apkārtne drebēja un vārījās kā elles katls. Dūmu un putekļu mākoņi pieblīvēja gaisu un aizsedza sauli. Līdz pusdienlaikam Bauskas aizstāvju frontes pretestība bija satriekta, sakari pārtrūkuši un mūsu vienības atgāja zem ienaidnieka ložu krusas, brienot līdz krūtīm pāri Mēmelei un nesot ievainotos. Kritušie palika ienaidnieka rokās. Bauskas apriņķa policijas darbinieki un aizsargi ne tikvien laikus pildīja kārtības un drošības dienestu, bet arī ar ieročiem rokās aizstāvēja savu apriņķa galvaspilsētu pret ienaidnieku līdz pēdējai iespējai. Miers un slava kritušajiem! Drosmi un sparu dzīvajiem nākamajai atbrīvošanas cīņai!Šosejas un lielos ceļus pārvaldīja krievu tanki, bet mūsu vienības, ejot prom no zaudētās pilsētas pa lauku un mežu ceļiem, pavērsa skatus atpakaļ. Lielā sārtā blāzma pie debesjuma liecināja – Bauska deg.»
