Tajā dienā, kad skolotāji brauca ekskursijā, viņa jutās nogurusi. Tik ļoti nogurusi, ka ilgas stundas ar tējas krūzi rokās nosēdēja pie loga, veroties, kā rudens lietus kapā sakaltušās smilgas. Spriganā jaunkundze, tuvējās skolas direktore, kas vakar zvanīja un aicināja doties līdzi Skolotāju dienas ekskursijā pa Latviju, rāmo ikdienu sagrieza vērpetēs. Vispirms bija izbrīns par to, ka viņa ir ievērota, atpazīta un netiek uzskatīta par traucēkli jaunu cilvēku kompānijai. Vēl ne reizi 30 pensionētas skolotājas gados tāds uzaicinājums nebija dzirdēts. Protams, viņa to arī negaidīja, zinādama, ka skolā ir nomainījušās paaudzes, bet vairākums laikabiedru vēro pasauli no debesu dārziem.Taču vakar viss mainījās. Domājot par telefona sarunu ar jauno sievieti, viņu pārņēma izmisums un neaptveramas skumjas. Ko citu, kā vien možu «paldies» laipnajai zvanītājai varēja pateikt? Negribējās jauko meiteni apbēdināt un atzīt, ka īss ceļojums pa Latviju 85 gadu vecumā šķiet tikpat neiespējams kā lidojums uz Mēnesi, ka brīžiem ir jāskaita soļi, lai aizietu līdz pastkastītei. Slimības un kaites viņa sarunā pat nepieminētu. Jaunie baidās no vecuma un nevarīgus sirmgalvjus nereti pacieš tāpēc, lai neizskatītos slikti audzināti.Cilvēki bija atgriezušies, bet viņa nespēja piedalīties nelielā koleģiālas vienotības epizodē, jo laiks bija sācis valdīt pār viņu, nevis pretēji kā dzīves skaistākajā un piepildītākajā posmā. Bija atlikusi tikai samierināšanās bez asarām, nožēlas, sirdssāpēm un vēlmēm. «Vecums nav domāts mīkstčaulīgajiem,» prātā negaidot uzplaiksnīja sen izlasīta frāze. Tad viņa mierīgi pacēla telefona klausuli, lai piezvanītu jauniņajai skolas direktorei un apjautātos par ekskursijas iespaidiem. Cilvēkus, kas ir atgriezušies, nedrīkst pazaudēt. «Nevarīgus sirmgalvjus nereti pacieš tāpēc, lai neizskatītos slikti audzināti.»
Laika gūstekņi
00:00 06.10.2008
49