Kādā rudenīgā sestdienā, kad vējš pār nokoptiem tīrumiem griezās dejā ar daudzkrāsainām koku lapām, staltajā Bruknas pilī no tuviem un tāliem novadiem pulcējās salidojumā kādreizējie septiņgadīgās skolas absolventi. Šādas tikšanās ik pēc dažiem gadiem rīko bijušie šīs mācību iestādes audzēkņi, kuriem staltā pils un tajā gūtās zināšanas pavēra ceļu pasaulē.Kad tuvojās salidojuma atklāšanas brīdis, zāle strauji pildījās ar priecīgiem ļaudīm, kuri ar līksmu izbrīnu sveica cits citu, jo gadi pārvērtuši kādreizējos klasesbiedrus līdz nepazīšanai. Lai gan novecojuši, sirmām galvām, šie ļaudis ik pa laikam ar mīlestību sirdī atgriežas šajā vietā un kavējas atmiņās, kur skolas laikā piedzīvoti daudzi jautri brīži. Tagad gan pils interjers, gan tās apkārtne ieguvusi citu veidolu, pie tās izveidoti skaisti apstādījumi pēc tā parauga, kādus redzam pie Francijas pilīm Luāras ielejā. Arī interjers vairs neatgādina vienkāršo lauku skolu, bet atbilst skaistajai celtnei.Ik reizi, pulcējoties šeit, ar prieku vērojam notikušās pārmaiņas: skaistās, plašās, ar labu gaumi iekārtotās telpas, arī nelielas glīti iekārtotas istabiņas, kurās var atgūt spēkus tālīni ceļinieki. Tas viss ir pasargājis mūsu bijušo skolu no iznīcības un posta. Tās absolventiem ir paveicies, ka mūsu vidū ir tāds labais gariņš kā Ausma Pacēviča, kura ik reizes uzņemas smago darbu un sasauc kopā tālos novados izklīdušos absolventus. Tas patiešām ir svētīgs un cēls darbs, ja ņem vērā, ka gadi iet strauji, pamazām izretinot mūsu rindas.Šī sakoptā, harmoniskā vieta ir sniegusi un vēl joprojām sniedz atbalstu, palīdz atgūt dvēseles mieru daudziem dzīvē smagi cietušiem cilvēkiem.Ar Dieva svētību šo cēlo darbu veic Bruknas Kalna svētību kopienas iemītnieki un tās kapelāns Andrejs Mediņš.Kārtējais absolventu salidojums aizritēja pie bagātīgi klātiem galdiem, sirmajiem ļaudīm priecīgi dziedot, dejojot un atmiņās pārcilājot senus notikumus. Ar klusuma brīdi kā skumja nots izskanēja atgādinājums, ka mūsu vidū vairs nav iepriekšējā salidojuma organizatores skolotājas Elzas Fogeles-Mediņas un daudzu citu līksmo dziedātāju un dejotāju. Noslēgumā visi šķīrās ar cerību spītēt vecuma nespēkam, turēties pretī nedienām un atkal pēc laika atgriezties šajā vietā.
