Saliekusies kā sauss zars pret vēju, pa ceļu iet sieva. Uz Mūsas tilta brāzmas nežēlīgi pluinī vieglā mētelīša stūrus, gājēja pūlas noturēt pieticīgo, adīto cepurīti.Man šķiet, ka viņai aiz muguras eju ātri, taču sievas gaita ir mērķtiecīgāka. Pie mūsu pilsētas mazās katoļu baznīciņas durvīm viņa apstājas, nopurina no drēbēm miklumu, izslejas jo stalta un atver dievnama durvis.Ir Adventes pirmā svētdiena. Manī iemājo pārliecība, ka svešā sieviete šo ceļu mēros vēl četras reizes, lai svētvakarā sagādātu svētkus savai dvēselei, kopkorī dziedot: «Tur, mazā, klusā Betlēmē…» Vecmāmiņa man bērnībā stāstīja, ka siltajā gadalaikā latgaļu meitas desmit un vairāk kilometru uz baznīcu gājušas basām kājām, kurpes nesot somiņā. Es nesapratu. Vecāmāte rāmi paskaidroja: «Redzi, bērns, dievnamā nedrīkst ienākt dubļainās kurpēs. Ja Pestītājs mūs ir nolicis tādā vietā, ka mums ir gan drēbes, gan kurpes, tad Viņam ir jāatdod pienācīgs gods.» Vecmāmiņas loģika tolaik man šķita ļoti dīvaina. Kuram tad nav apģērba vai apavu? Tikai tagad esmu sapratusi, ko viņa gribēja pateikt.Mums katram ir savas «dubļu» kurpes, kedas un augstpapēdenes. Ak, ja varētu par tām nedomāt! Taču Adventes laiks gribot negribot vedina palūkoties uz Dieva dāvanām, kas gluži tukšā vietā nav radušās. Protams, ir veiksmes faktori, ir dažādas labvēlīgas sakritības, lai mūsu dzīve būtu labklājīgāka, skaistāka vai arī daudzmaz panesama. Tās sievas, pret ledainu vēju iedamas, daudz labāk saprot dzīves kārtību. «Kam gan ir vajadzīgs ceļš, kas neved uz templi?» neviļus atceros gruzīnu režisora Tengiza Abuladzes varones sacīto filmā «Grēku nožēlošana».
