Nākas uzklausīt dažādus lasītāju viedokļus. Vismazāk pārsteidz bēdu stāsti par krīzi un grūtajiem laikiem.Tomēr kāds zvanītājs no Panemunes puses pauda bezgala skumju, pat skarbu šī laika vērtējumu. Pirms divdesmit gadiem ģimenē piedzimis dēliņš. Tēvs ar māti un mazuli braukuši mājup no slimnīcas, pavasara šķīdonī ceļš bijis pagalam izdangāts. Vīrs, stingri iekrampējies žiguļa stūres ratā, mierinājis sievu: «Izaugs puisēns liels, izvizinās mūs pa gludajiem lielceļiem.» Pamats vīra optimismam bijis, jo pie apvāršņa jautās pārmaiņu laiki, kaut kur pavīdēja sapnis par savu valsti. «Nu esam likteņa nolemti, varam vien nolādēt šo laiku un valsti,» skarbi izskan vārdi telefona klausulē. Un tālāk seko pilnīgi pamatota dusmošanās uz visiem, kas valstī atbildīgi par ceļu stāvokli. Nespēju runātājam iebilst, jo pretargumentu nav. Zemesceļi ir sabrukuši, atjaunotās Latvijas laikā rajonā nav no jauna izbūvēts un asfaltēts neviens lauku ceļa kilometrs. A-7 malā jau visi nedzīvojam, cita, ar ko varētu lepoties, mums nav.Taču vissatriecošāko atziņu dzirdu sarunas nobeigumā. «Dēls teicās pie mums atbraukt vien uz pavasari. Pirms gada nopircis jaunu auto, taču izplatītājs pēc pirmās tehniskās apskates esot skarbi norādījis, ja ritošā daļa tik strauji tiks nolietota, apdrošināšanu, līzinga maksājumu termiņus nāksies pārskatīt. Saprotu puiku, nevar viņš pa šitiem ceļiem pie mums atbraukt. Mēs, laucinieki, nu esam no pasaules, no bērniem un citiem tuviniekiem nošķirti.»
