Tikko sagaidītajam 2009. gadam jau piekārta sliktā «puiša» birka.Sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktajā Latvijas iedzīvotāju aptaujā 36 procenti iedzīvotāju vērtējuši, ka 2009. gads viņiem būs sliktāks par iepriekšējo. Tik pesimistisku prognožu pēdējos desmit gados nav bijis, vēl 2007. gada nogalē 39 procenti aptaujāto pauda optimismu. Pirms ļaut mugurai sagumt, atcerēsimies, ka mūsu vecāki ir pārcietuši karu, Sibīriju, badu un daudz ko citu. Izdzīvoja un vēl laida pasaulē mūs.Viena no manām draudzenēm ģimenē ir vienīgā sieviete, viņai ir vīrs un divi skolas vecuma puikas. Gadu mijas apsveikumā Ilze raksta: «Nogurdinošajās sarunās par krīzi man palīdz piemērs no dzīves. Kuri lāpījuši zeķes, to darīs arī turpmāk. Tie, kuri savalkātās izmeta, būs spiesti iemācīties tās vispirms mazgāt un vēlāk arī pielāpīt. Manuprāt, tas ir tikai normāli, jo taupība ir ētikas kategorija un tikums, nevis kaut kādas krīzes uzspiesta traģēdija.» Piekrītu un atzīstu – šis gads mūsu vajadzību un vēlmju skalā atsijās graudus no pelavām.Meklējot atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem, klausos mūziku un lasu labas grāmatas. «Ikvienā no mums mīt eņģelis un nelabais, un viņu balsis ir ļoti līdzīgas. Grūtību priekšā nelabais skubina gremdēties vientulībā un nopūlas, rādīdams, cik viegli mēs esam ievainojami. Savukārt eņģelis aicina pārdomāt mūsu iespējas un dažkārt runā ar mūsu tuvākā muti, mūs uzmundrinādams.» Šīs Paulu Koelju rindas no grāmatas «Ceļavārdi Gaismas bruņiniekam» norāda, ko izvēlēties par sabiedroto.
