Kad negatīvā informācija tuvojas kritiskai robežai un sāk rādīties sapņos, es atvienoju televizoru un radio, noglabāju avīzes, žurnālus, pārtraucu saskarsmi ar cilvēkiem un kopā ar Grietu eju uz mežu.Mēs ejam pāri līdzenajiem laukiem tieši uz dienvidiem, uz leišmalīti. Saule vēl slēpjas aiz pils parka kokiem, un visa pamale krāsojas zelta mirdzumā, bet dienvidrietumos augstu pie debesīm noraugās bāls, sadilis mēness.Sārtajā, klīstošajā miglas dūmakā drīz vien saskatāmas meža kontūras. Kāds vācietis te esot nopircis zemi, attīrījis to no krūmiem un iestādījis ķiršus. Pēc 25 gadiem tos nozāģēšot, sašķēpelēšot nažu finierī un aplīmēšot mēbeles, jo tām liels pieprasījums bagātnieku aprindās.Daži ļaudis runā, ka viņš esot ļoti tālredzīgs un gudrs kungs, bet citi teic, ka ticamākais ir tas, ko leitnants Dubs sacīja par Šveiku. Proti, ka viņš ir «plānprātiņš jau no dzimšanas».Kad esam tikuši pāri lielajam grāvim, kas izrakts gar mežmalu, var sajust draudzīgo, mazliet noslēpumaino meža auru. Jau senos laikos tas glāba cilvēkus gan no sirotājiem vikingiem, gan no krustnešu iebrukumiem un cara iekarotāju ordām, arī no muižkungu patvaļas. Mežs deva patvērumu un siltumu, tas dziedēja miesu un dvēseli un glabā atmiņā sen aizmirstus notikumus.Esmu sameklējis izkapts kātu un atradis interesantu koka veidojumu, kas varētu noderēt par svečturi, bet Grieta aizklīdusi tālāk un lasa dabas grāmatā par meža zvēru dzīvi.Atceļā ejam gar sen pamestām mājām. «Gaujas» kādreiz piederēja Zariņu dzimtai. Saglabājušies vēl māla kleķa sienu fragmenti un neliels augļu koku dārziņš, kur ganījušās stirnas.Gar piebraucamā ceļa malu rindiņā bērzi un liepas, bet pagalmā saauguši latvāņi, un to sausie, resnie stiebri, kas sniedzas pāri cilvēka augumam, veido dīvainu, sirreālu ainavu.
