Šoreiz prātā nav kinofilma, bet mēs paši – latvieši. Klusu, galvas nodūruši, kamiešus izpletuši, esam gatavi vilkt vēl vienu jūgu. Tam vārds šoreiz īss un dzēlīgs – krīze.Piekrītu lasītam apgalvojumam, ka krīze nav visā sabiedrībā. Tie, kas strādā veikalā, policijā, skolā vai slimnīcā, nav naudu šķērdējuši. Rūpīgi likts santīms pie santīma, lai nomaksātu kredītu, izskolotu bērnus. Priecīgi uztverts katrs paziņojums par algu paaugstināšanu, modinot cerību reiz dzīvot tā, kā pārējā Eiropā.Nu izrādās, naudas vairs nav. Valsts kasē tukšums, nesanāk skolotāju algām, nopelnīto nesaņem ugunsdzēsēji. Mūs biedē – ja nemazināsim tēriņus, «nesaīsināsimies», izputēšana teju jau parīt būs klāt.Taču mums vēl ir rītdiena. Ir iespēja vēlreiz atgādināt, ka neesam klusējošs bars. Jau tā gana klusēts, ļaujot tik daudz ko izpostīt. Svešumā mītošie naudas maisu turētāji panākuši, ka cukura ražošanas nozares mums vairs nav. Smagi iznīcības purvā stieg piena lopkopība. Smalkus pavedienus vērpjot, tiek nīdēti pašmāju uzņēmumi. Šlesera buldozera stilā pāri rullēts tiek vietējiem pasažieru pārvadātājiem. Smalka iznīcības cilpa kaklā teju jau uzmesta rapšu eļļas ražotājiem Iecavā. Tiek skaitīts, rēķināts, normatīvi izstrādāti, lai rudenī varētu aizslēgt vairākas rajona mazās lauku skolas.Klusējot viss ir pieciests, vien spējot, kā savējos aizstāvēt anonīmos interneta komentāros. Nu laiks apliecināt savu vēlmi dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un atgādināt to «šoferu dēliem», karodziņus konteineros metējiem, apsūbējušiem ministriem. Atgādināt to katru dienu skaļāk, pārliecinošāk un drošāk. Pirmā reize var būt jau 13. janvāris Doma laukumā.
