Drīz būs mēnesis kopš 13. janvāra tautas sapulces Doma laukumā un tai sekojošiem grautiņiem Vecrīgā.Laikam ritot, noteikti tiks iezīmēta šīs dienas īpašā loma Latvijas vēsturē. Taču dažiem desmitiem baušķenieku jau tagad tā kļuvusi par drūmāko dienu mūžā.14. janvārī plašsaziņas līdzekļi vēstīja: «Apcietināti četri baušķenieki, kurus apsūdz par aktīvu līdzdalību grautiņos un masu nekārtībās.» Vēl pēc dienas tiesa viņiem kopā ar vēl trim personām piemēroja drošības līdzekli – apcietinājumu. Tā viņi joprojām sēž Centrālcietumā. Kā noziedznieki, kā šīs valsts grāvēji, demolētāji, postītāji. Joprojām vienīgie septiņi no apmēram tūkstoša, kas šajā naktī trakoja Vecrīgā.Šajā laikā viņi ir nopratināti tikai vienu reizi, piederīgie ar izmisīgām pūlēm panākuši, ka šiem «noziedzniekiem» ļauj reizi nedēļā piezvanīt uz mājām. Advokātu lūgums mainīt drošības līdzekli noraidīts, īstu motivāciju nemaz neatklājot. «Bandīti», brīvībā esot, iespaidošot potenciālos lieciniekus, tādējādi liedzot tiesai nonākt pie taisnības – tāda ir pa kripatiņām salasītā motivācija.Mēnesis – daudziem tas nešķitīs ilgs laiks. Brīvībā – noteikti ne. Bet Centrālcietuma mūros? Vai daudzi varam iedomāties, kā laiks rit tur? «Tas ir absurds, kas pašlaik notiek. Mums neko nepaskaidro, pierādījumus apsūdzībai neuzrāda. Izmeklētāji nesteidzas, viņiem laika pietiek, likums šādus noziegumus ļauj izmeklēt pusotru gadu. Bet man kopš 13. janvāra pēcpusdienas šķiet, ka pagājusi vesela mūžība. Līdz šim es biju šīs valsts patriote. Ko man tagad par Latviju domāt?» izmisums skan apcietinātā Ingus sievas Sandijas balsī. Ko mēs varam viņai atbildēt?
Apcietināja un aizmirsa
00:00 09.02.2009
80