Latviešu tautas garīgais spēks sasniedzis zemāko punktu daudzos gados.Teikšu, kā ir, – pašlaik tautas noskaņojums ir vēl bezcerīgāks un nospiestāks nekā pēdējos padomju varas gados. Vai maz mēs saprotam, ko šādas domas un nopūtas nozīmē? Manuprāt, atjaunotās Latvijas neatkarības gados latviešu tautā ir sadauzīts itin viss: cerība, cīņas gars, ticība. Izmisumā iedzītā tauta sāk idealizēt savus apspiedējus, pat ilgoties pēc nebrīves laikiem.Manuprāt, izdzīvošanai svarīgās vērtības latviešos ir iznīcinājusi visu līdzšinējo valdību aplamā un cietsirdīgā politika, kas tautu un tās vajadzības pameta novārtā. Šo valdību moto bija: vispirms paši sev, tad draugiem, tad vēlreiz paši sev un tad, ja vēl kas palicis pāri (parasti gan nebija), tad šīs liekās drupatas var atmest «reņģu ēdājiem» jeb mazajiem cilvēkiem, kā latviešus ciniski un niecīgi mēdz dēvēt mūsdienu Latvijas varas izpildītāji. Runa ir ne tikai par dzīves materiālo pusi, bet svarīgākām vērtībām – tik nepieciešamās pašapziņas izkopšanu un pacelšanu patiesi brīvas un neatkarīgas personas līmenī. Nacionālās pašapziņas atstāšana novārtā var izrādīties liktenīga.Mēs, Daugavas Vanagi, lūdzam Dievu, lai cīņā nepagurtu, lai panāktu vienotību, kad visi bijušie leģionāri, nacionālie partizāni un represētie spētu vēlreiz sadoties rokās.Mēs ticam latviešu tautas dzīves turpinājumam, lai ataugtu aizcirstie tautas zari un aizcirstās saknes un ar Dieva svētību atkal zaļotu latviešu tauta.
