Sen, kad biju bērns un sienu pļāva arī ar rokas izkaptīm, katram kārtīgam puikam vajadzēja būt tur klāt.Lielie, arī darbā aizņemtie, tāda vecuma «vīru» vienmēr ievēroja. Ja izkapts gāja pāri zemesbišu ligzdai, medus tika man.Kāds no puišiem noķēra divas iztraucētas peles un turēja aiz čupra. «Puika! Panāc šurp! Redzēsi jokus.» Viņš tuvināja nelaimīgās peles vienu otrai, un sagūstītas tās kļuva nāvīgas ienaidnieces. Ar pretīgu ļaunumu tās sniedzās viena pēc otras, un, katru reizi tuvinātas, tās izkoda viena otrai gabalu pēc gabala. Sveša spēka sanaidotas, tās nemeklēja īsto nelaimes cēloni. Koda tam, kas tuvāk. Sasparojoties pele vainīgā roku gan varēja aizsniegt un iekost. Pirkstus glābdams, mocītājs peli atlaistu, un varbūt arī otra tad kļūtu brīva.Manuprāt, analoga plēšanās ir vērojama tautu, arī mūsu, politiskajā dzīvē. To savulaik nodrošināja Ribentropa-Molotova slepenā vienošanās. Vai šādiem protokoliem līdzīgi nav kaut kur radīti no jauna? Varbūt vēsturiskā noruna vispār nav beigusies? Tā sekmīgi kalpo tiem pašiem pārģērbtajiem un pārkrāsotajiem spēkiem, tikai realitātei piemērotā veidā.Kā izprast regulāro, līdz šim nožēlojami īso valdību darbības mūžu? Nezin kāpēc paši politiķi to uzskata par «normālu» parādību. Redzot valdību sērijveida maiņas, katram domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka tas notiek apzināti pēc nekaunīga un primitīva standarta. Kādam īslaicīgās valdības ir izdevīgas un ir bijušas izdevīgas. Pa starpām var šiverēt, politiski, finansiāli un fiziski zagt, un valsts pēc tam maksās, plika palikdama, par zaudētām prāvām. Visa politiskā rosīšanās ar biežajām maiņām pārvēršas tukšu salmu būkāšanas seriālā. Kas mums, kā tām divām pelēm, var līdzēt? Vienīgi godīgums, drosme un īsta gudrība. Cilvēkus taču var muļķot, izmantojot viņu vājības. Turklāt muļķība ir tas pats, kas ļaunums. Beigsim reiz patiesību redzēt tādu, kādu mums patiktos un kādu redzēt ir ērti. Paraudzīsimies godīgi vēsturē, vērosim šodienu un mācīsimies tā darīt arī jaunatnei. Dzīve nesākās ar šodienu!Tādi ir mani vērojumi.
