Kaimiņienes viņu sauca par Iruku un ar labdabīgu smaidu vērtēja vientuļās lauku sievas ieražas.Viņas spēja izdzīvot citu dzīves, lasot žurnālus, sekojot sporta pārraidēm, bija kas līdzīgs rituālam. Kā viņa gaidīja, kad Latvijā notiks Eiropas čempionāts basketbolā sievietēm! Šīs ilgas piepildīja mazo nomaļo mājiņu ar gaisotni, kas paceļ virs ikdienības un dzīvei piešķir to smalki trauslo niansi, kas dara cilvēkus stiprus.Atceros, kā daudzu cienītais agronoms Antons Ruža stāstīja par ģimenes svētdienas rituālu. Ja vien viņš nav izbraukumos, katru svētdienu cep pankūkas, gaida ciemos bērnus un mazbērnus. Tas ir bez vārdiem pieņemts – septītās dienas sākumam jābūt tieši tādam. Vēlāk kādā tikšanās reizē A. Ružas vedeklai Līgai jautāju, vai saimei tā tiešām ir svētdienas obligātā programma. Viņas atbilde bija nepārprotama: «Kā gan citādi!» Galvenais šajās reizēs nav ēdmaņa, bet kopā būšana, vajadzība atrasties tuvumā kaut vai vienu reizi nedēļā, palūkoties acīs un ar skatienu nolasīt, kā katram klājies. Balstīt citam citu.Kāds rituāls būtu vajadzīgs mūsu politiķiem, lai viņi rastu kopsaucēju? Ir jau gājuši baznīcās un solījušies Dieva priekšā. Nerunāšu par citādākām tikšanās reizēm un vietām, kas tāpat nav līdzējušas veidoties vienai valodai, kuras atslēgvārdiem vajadzētu būt tik labi zināmajiem – tauta un valsts. Septiņi mēneši pagājuši, un vēl nav skaidrības par KNAB vadītāju. Ministriju reforma «peld» pa kabinetiem un beidzot pie Valsts prezidenta ir nonākusi konkretizēta versija. Dažādu institūciju apvienošana, neskatot lietas pēc būtības, ir satraukusi simtiem un tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Reformas vajag, bet ar jēgu.
