Stāsta INĀRA VILCIŅA, mājsaimniece, dzīvo Ceraukstes pagastā.– Atmiņas par pagājušo nedēļu laikam jāsāk no beigām. Svētdiena – tā ir mana Dievam veltītā diena. Obligāti nav jāapmeklē baznīca, man patīk klausīties Dievam veltītas dziesmas, garīgus tekstus.Kādreiz svinēja 8. martu, tagad Valentīndiena ir kaut kas līdzīgs. Varbūt pat labāks, jo dāvanas saņem gan vīrieši, gan sievietes. Ne jau mantā ir tā vērtība, bet gan pozitīvajās emocijās – vai tevi atcerēsies, apsveiks, kādu pārsteigumu sagādās. Es savam draugam uzdāvināju viņa iecienīto kafiju.Brīvajos vakaros daudz lasīju ezoterisko literatūru, tādējādi cenšos izzināt sevi, kas es esmu šajā pasaulē. Esmu iemācījusies iegrožot savas emocijas, skatīties pasaulē pozitīvām acīm. Par krīzi nerunāju, jo man tādas nav. Es par to nedomāju. Ja man kaut kā pietrūkst, es varu iztikt ar to, kas ir. Laukos, ja vien cilvēks nav pilnīgi palaidies, izdzīvot var.Arī drēgno, vēso laiku nemanu. Tas nekas, ka nav šogad kārtīgas ziemas. Atkusnis, slapjdraņķis mani netraucē. Es priecājos par daudz ko – pie mājas dārza kokos dzied zvirbuļi, barotavā mieloties ar speķi nāk zīlītes un dzeņi. Es aizveru acis un sapņos redzu – jau zied sniegpulkstenītes. Man šķiet, ar savām labajām domām es palīdzu pie mājas piesaulītē asniņiem izspraukties.Esmu izaudzinājusi septiņus bērnus, pieci pašas, divi audžubērni. Jaunākajai meitai jau 26 gadi. Auklēju mazbērnus, taču saprotu, ka ar to vien man nepietiek. Tāpēc esmu sākusi apmeklēt kursus, mācos par aprūpētāju. Pagājušajā nedēļā man turpinājās prakse bērnunamā «Annele». Man patika. Būt kopā ar bērniem – es to neuzskatu par darbu, man tā ir dzīve.
