Pirmdienas rītā pamanījos būt lieciniece šādam astotās klases skolnieču dialogam, pie gājēju pārejas gaidot luksofora zaļo signālu: «Iedod man sērkociņus, un skolu nosvilināšu līdz pat pamatiem. Žēl, ka tie bumbu ievietotāji vairs tik reti zvana. Tā «učeņu» vāvuļošana jau sen piegriezusies. Derētu kāds pārtraukums.»Pēdējā laikā arvien vairāk medijos tiek iztirzāts jautājums par skolēnu attieksmi pret skolotājiem, skolu un līdzaudžiem. Pirms nedēļas LNT raidījumā «Top 10» atrādīja kādā fizikas stundā filmētu materiālu, kurā redzams, kā skolēni stundas laikā klaji ņirgājas un pazemo skolotāju. Sabiedrības reakcija – tūkstošiem interneta komentāru, vēstules un zvani televīzijai – parādīja, ka esam uzdūrušies ilgi noklusētai problēmai. Kā gan tik tālu varēja nonākt?Nemaz ne tik sen kā pati deldēju skolas solu. Bija stundas, kad mušas bzimēšanu varēja saklausīt. Ar rīkstēm gan neviens sodīts netika, bet ar lineāla galu pa pirkstiem varēja dabūt. Disciplīna un kārtība bija. Šodien ir citādi. Bērnu pārspīlēto tiesību aizsardzības dēļ vairs nav nevienas sviras, mehānisma, ar kuru varētu efektīvi iedarboties uz mazgadīgo pasaules uztveri. Visatļautība, nesodāmība un bērnišķīga bravūra, lai pašapliecinātos līdzaudžu acīs, ir diezgan bīstams «kokteilis». Bērniem priekšstats par dzīvi rodas ar TV un globālā tīmekļa starpniecību. Tomēr viss sākas ģimenē. Ja no mazotnes nebūs mācīts cienīt un godāt vecāku cilvēku, otra darbu, nekur mēs tālāk netiksim. Var jau nākt klajā ar īpaši drosmīgām idejām, kā, piemēram, Latvijas izglītības sistēmas maiņa vai arī policista iestutēšana katrā klasē. Bet kurp tas viss novedīs?
