Tuvojas noslēgumam mana pirmā darba nedēļa pēc atvaļinājuma. Pirms tā daudzi tincināja, kāpēc esmu izvēlējusies brīvdienas ziemā. Atbildi noteica tā brīža noskaņojums. Proti, vienam sacīju, ka jūtos sagurusi, otram stāstīju par… …
Atbildi noteica tā brīža noskaņojums. Proti, vienam sacīju, ka jūtos sagurusi, otram stāstīju par ieceri mājās veikt kosmētisko remontu, bet trešajam, ka gribu atpūsties pirms lielajiem notikumiem šīgada jūnijā – Eiropas Parlamenta un vietējo pašvaldību vēlēšanām. Lai gan apgalvojumi ir dažādi, patiesa biju visos gadījumos.
Nākamais līdzcilvēku jautājums bija, kurp došos. Pašlaik tuvākus un tālākus braucienus un ceļojumus daļā sabiedrības uztver par normu. Pretēji vēl nesen pašas ierastajam, šoreiz četras nedēļas pavadīju mājās. Tur ir tik labi, aizverot durvis ikdienas steigai un raizēm. Protams, mājās netrūkst darāmā un rūpju. Tomēr tas ir citādāk nekā maizes darbā.
Pārliecinājos, ka vērtīgāk ņemt visu atvaļinājumu uzreiz, nevis dalīt, piemēram, pa divām nedēļām. Īsākā laika posmā nevaru paspēt iejusties. Pirmajā vēl ierastā ritma inerces dēļ aktīvi apdarīju iekavētos ikdienas darbus. Otrajā un trešajā daudz lasīju, skatījos aizvien vēlākus raidījumus un filmas, bet ceturtajā jau gribējās uz darbu. Tas bija mans mērķis.
Man bail palaist garām vērtīgāko. Apstāšanās ļauj saprast, kas tas īstajā brīdī ir. Vairāk laiku mērīju, gaidot tikšanos ar mīļoto, nevis skaitot atlikušās brīvdienas. Dažus draugus redzēju pēc piecu mēnešu pārtraukuma… Aizgāju atvaļinājumā ziemā, bet pāris saulainu dienu februāra beigās gaisā uzjundīja pavasara izjūtas. Šie laimes mirkļi man deva spēku jaunajam darba cēlienam.
