Par pagājušo nedēļu stāsta skolotājs Jēkabs Klīdzējs.– Četras dienas nedēļā esmu skolotājs četrās skolās, pārējā laikā – students Latvijas Universitātē. Fizikas un matemātikas fakultātē cenšos iegūt otru augstāko izglītību. Priecājos par to, ka vakar, 8. martā, varēju vairāk laika veltīt saviem mīļajiem: sievai Ivetai un dēliņam Mārtiņam. Nedomāju, ka sievietes īpaši jāgodina tikai 8. martā. Es Ivetai dzeltenas rozītes uzdāvināju jau 5. martā. Pretī par to saņēmu saldumus.Līdztekus ierastajiem darbiem pagājušajā nedēļā cītīgi gatavojos braucienam uz Nīderlandi. Skola piedalās «Comenius» projektā, un mēs braucam tikties ar sadarbības partneriem. Šodien, 9. martā, pieci Misas vidusskolas audzēkņi un četri pieaugušie dodamies ceļā, atgriezīsimies pēc nedēļas. Izvēlējāmies braukt ar savu autobusiņu, jo tad esam patstāvīgāki, mums ir lielāka brīvība. Man patīk vadīt auto, priecē arī tas, ka var braukt, apstāties, kur vēlies, būt neatkarīgam no citiem.Pirms tam gan ir rūpīgāk jāgatavojas. Pagājušajā nedēļā kopā ar sievu vēlreiz pārskatījām brauciena maršrutu, pārbaudījām, vai ir informācija no visām sarunātajām naktsmājām. Nedēļa pagāja, gan morāli gatavojoties braucienam, gan arī kārtojot somās līdzi ņemamās mantas.Studijās man šajā semestrī ir sācies smags priekšmets – programmēšana. Tas prasa daudz laika un enerģijas. Parasti, braucot uz Rīgu, ieplānoju vēl pāris darīšanu, lai laiku izmantotu maksimāli lietderīgi. Un tomēr brīžiem šķiet, ka man vajadzētu četras rokas un 36 stundas, lai visu pagūtu. Kad ap pulksten 21 atgriežos mājās, mani sagaida Iveta ar gardām vakariņām, arī Mārtiņš vēl nav aizmidzis. Tad atkal kādu brīdi esmu enerģijas pilns. Nekāda ilgā kopā būšana nesanāk, jo jādodas pie miera. Nereti, kamēr mazais Mārtiņš vēl gaida sapnīti atnākam, es jau esmu aizmidzis.
