Vēl nebiju piedzimusi, kad puiši un vīri kļuva par leģionāriem, lai kaut vai vācu armijas rindās cīnītos līdz nāvei par Latviju. Nevaru šo laiku atcerēties, bet nespēju arī aizmirst, jo tad man, tāpat kā daudziem mana vecuma…
Tāpēc mani personīgi pazemo Rīgas Domes Sapulču, piketu un gājienu pieteikumu izskatīšanas komisijas 9. marta lēmums aizliegt 16. martā rīkot jebkādus pasākumus pie Brīvības pieminekļa. Aizliegts arī organizācijas «Daugavas Vanagi» tradicionālais gājiens, jo «konkrētā situācija valstī un šī nopietnā informācija no drošības iestādēm lika pieņemt šādu lēmumu».
Ierobežota netiks vien indivīdu vēlme nolikt ziedus, kamēr policija šajā dienā ir gatava strādāt, lai nodrošinātu sabiedriskās kārtības saglabāšanu pilnā apmērā.
Lai tikai kas negadītos, labāk šajā dienā Rīgai netuvoties, ar kādiem patriotiskiem nolūkiem jau nu pavisam ne. Drīkstam tupēt virtuvē, lai tur degtu savu piemiņas sveci, kā padomijas gados, kad aiz tumšajiem aizkariem klausījāmies «Amerikas balsi». To uztvert traucējošie radioviļņu «zāģi» ir materializējušies cilvēkos, kas liedz un aizliedz.
Par laimi, vēl tikai daži gadi, un… nebūs to sirmo vīru, kuri vēl gribētu un spētu līdz piemineklim savā dienā aiziet. Tad beidzot būs miers kārtības sargātājiem, kuri nav gatavi atcerēties, bet ir vienmēr gatavi aizmirst un baidās arī no savas ēnas.
